Mēs, protams, visi vēlamies izvairīties no tā, ka mēs varētu apprecēt nepareizo personu. Bet tas ir teju neiespējami dažādu iemeslu dēļ. Mēs – cilvēki – nesaprotam paši sevi. Mēs katrs esam mazliet traki un neprognozējami savā īpašajā veidā. Mēs esam nepieauguši, uztraukti, seksuāli apmulsuši. Daudzu un dažādu iemeslu dēļ mēs attopamies, ka paši sevi galīgi nesaprotam. Mūsu dzīves pieredze nav bijusi pietiekama. Mūsu draugu un tuvāko padoms nav bijis diži labāks, jo tādi – apmulsuši un sevi nesaprotoši – esam mēs visi.
Gluži tāpat, kā nesaprotam sevi, mēs nesaprotam arī citus cilvēkus. Cilvēki kā tādi ir lieliski aktieri. Viņi var uzvest pašu labāko izrādi tieši mums. Lai patiesi saprastu iespējamo un potenciālo partneri, mums būtu vajadzīgi 4 gadi pāru terapijas un neskaitāmu jautājumu seansi, kurus vadītu un pārraudzītu labākie psihologi pasaulē.
Viens no iemesliem tam visas ir tas, ka mēs neesam pieraduši būt laimīgi. Mūsu laimes sajūtu sniedzas tik tālu, ka mēs vēlamies piedzīvot to, kas mums agrāk licis justies laimīgi. Citiem vārdiem sakot bērnības atmiņas un piedzīvoto. Bet, pieaugot, visi šie patīkamie brīži sāk sajaukties ar nepatīkamākām emocijām – pazemojumu, bailēm, pārmetumiem un vainas apziņu. Bet tik un tā – mēs atcerēsimies bērnības atmiņas, un tām neapzināti līdzi nāks arī viss nepatīkamais. Tikai paši mēs to neapjautīsim.
Visas šīs vēlmes mums dzīves laikā liks atradīt pašus labākos kandidātus: uzticamus, gādīgus, gudrus un patīkamus. Viņi vienkārši mums šķitīs pārāk garlaicīgi un vēlmēm neatbilstoši. Viņu vietā mēs izvēlēsimies tos, kuri mūs sāpinās neskaitāmos veidos.
Un tas viss tikai tādēļ, ka mēs – cilvēki – nespējam būt vieni. Ir tik grūti piedzīvot vientuļus svētdienu vakarus, kad dzīvoklī virmo klusums un vientulība. Mēs piedzīvojam emocionālo un seksuālo nepiepildījumu, kas liek mums justies arvien skumjāk un skumjāk.
Vēl papildus tam: mēs ikdienā izjūtam nebeidzamu spiedienu. Laulības mūsdienās nav racionālas. Tām būtu jābalstās tikai uz to, kā mēs jūtamies. Laulībām būtu jābūt tikai par mīlestību, nevis kaut ko praktisku. Un tas, ka mēs vēlamies visu analizēt vai saprast – tas ir šķietami absurdi. Tas izjauc visu romantiku. Šķietami pats romantiskākas – kā to pavērsusi sabiedrība – būtu apprecēties pēkšņi un negaidīti.
Turklāt, pieaugot, mēs neesam mācījušies, kas ir laimīga laulība. Mēs izvairāmies šķirtiem pāriem uzdot jautājumus par to, kādēļ viņu laulība neizdevās, bet kautrējamies jautāt, kādēļ laimīgi pāri ir laimīgi. Mēs nezinām, kas ir laimīgu laulību pamatā.
Tam visam papildus vēl ir tas, ka mēs vēlamie pārstāt domāt par mīlestību. Mēs nevēlamies atkal un atkal iet cauri pirmajiem, neveiklajiem randiņiem. Mēs tikai vēlamies pamatu zem kājām un stabilas attiecības.
Un galu galā – mēs vēlamies iesaldēt laimes sajūtu. Mēs vēlamies tos tauriņus vēderā, ko sajutām, pirmo reizi skūpstoties. Mums šķiet, ka laulības ir kā stikla burka, kas aptver laimi un neļauj tai pazust.
Un visu šo iemeslu dēļ tu apprecēsi nepareizo personu.