„Tas bija viens patiesi aizņemts rīts! Slimnīca ņudzēt ņudzēja – it visur bija pacienti, kas gaidīja savu rindu pie ārsta.
Pulkstenis rādīja 8:30.
Pa durvīm ienāca kāda pavecāks vīrs – džentelmenis. Viņam varēja būt 80 gadi, varbūt pat vairāk. Viņš ieradās slimnīcā, lai izņemtu šuves no sava nesen traumētā īkšķa. Vīrs gan mazliet nervozi teica, ka viņš ir steigā – jau plkst. 9:00 viņam norunāta tikšanās. Māsiņa viņu uzklausīja un apsēdināja, apzinoties, ka paies vismaz stunda, līdz kāds varēs viņam pievērsties.
Vīrs ik pēc minūtes skatījās pulkstenī. Šķita, ka viņš tiešām ir steigā.
Tā kā kāda māsiņa šajā brīdī nebija aizņemta, viņa nolēma pati aplūkot vīra rētu. Apskatot to, viņa secināja, ka vecais ievainojums sadzijis ļoti labi. Saņēmusi ārsta atļauju, māsiņa ķērās klāt rētas pilnai apkopei.
Kamēr šuvju izņemšana bija procesā, māsiņa jautāja vecajam vīram, vai viņam jāsteidzas pie kāda cita ārsta.
Vīrs atbildēja noliedzoši.
„Nē, nē, man jādodas uz pansionātu. Es vēlos pabrokastot kopā ar mīļo sievu. Viņa pansionātā atrodas jau kādu laiku. Viņu piemeklēja Alcheimera slimība,” vīrs izklāstīja.
„Bet vai viņa ļoti dusmosies, ja jūs nokavēsiet dažas minūtes,” māsiņa jautāja.
Vīrs atbildēja, ka sieva viņu vairs neatpazīst. Jau piecus gadus viņa nav spējusi viņu atpazīt.
Māsiņu tas ļoti pārsteidza, tādēļ viņa jautāja: „Un jūs tāpat dodaties viņu apciemot katru rītu, apzinoties, ka viņa jūs neatpazīst?”
Vīrs pasmaidīja – tā sirsnīgi un mīloši. Tā, kā to spēj tikai sirdī patiess cilvēks.
Un vīrs atbildēja: „Viņa mani vairs nepazīst, tas tiesa. Bet es taču zinu, kas viņa ir.”