„Dārgais lasītāj – lai arī kas lasītu šo vēstuli.
Es esmu bezjēdzīga un arī vainīga. Es neesmu pelnījusi dzīvot, tādēļ arī es nolēcu. Mani vecāki, mani radinieki, mani skolotāji un tie, kas uz mani raudzījās kā uz apsmiekla objektu, lika man to izdarīt. Mana dzīve ir bijusi grūta un pat nonākusi līdz punktam, kurā es to vien darījusi, kā teicu „Atvaino!”. Tā bija mana vaina. Viss bija mana vaina. Es jūtos vainīga par visiem, kas kādreiz jutīsies skumji, un tieši tādēļ es gribu nolēkt. Es gribu beigt sāpes, kuras izjūtu katru dienu. Es nolēcu no tilta, lai jums nebūtu jāredz mans sagraizītais ķermenis, mana rokas, uz kurām nebija redzama normāla, veselīga āda. Es nevēlos pamest pasauli šādi, bet viss, ko es jūtu, ir vainas sajūta un skumjas.
Maniem vecākiem – jūs norādījāt uz katru manu kļūdu, jūs ļāvāt, lai māsas un brāļi dara ar mani visu, ko vien viņi grib. Es vienmēr domāju, ka esmu adoptēta, es neiederējos savā ģimenē.
Maniem brāļiem un māsām – jūs likāt man justies kā paklājam, kuru bradāt. Jūs likāt man justies nevēlamai.
Maniem skolotājiem – jūs bijāt tādi paši, kā mani vecāki. Jūs ignorējāt pāri-darījumus, jo tā bija vienkāršāk. Jūs ignorējāt manas asaras, jo tās taču ir tikai mana vaina. Jūs stāstīsiet žurnālistiem, ka jūs centāties, centāties, tik cik bija jūsu spēkos, lai to novērstu. Bet tie ir meli.
Maniem pāri darītājiem – jūs padarījāt manu dzīvi par elli. Jūs mani apsmējāt, iekaustījāt. Teicāt, lai eju un pakaros. Bet jūs agrāk bijāt mani draugi. Vai tik bezvērtīga ir draudzība?
Bet galu galā – jūsu visu attieksme man tiešām lika domāt, ka pasaule būtu labāka bez manis. Ka es esmu traucēklis tajā.
Ko tagad? Jūs variet raudāt. Jūs to arī darīsiet, vismaz daži no jums. Un jūs ātri vien tiksiet tam pāri, kad pie apvāršņa parādīsies kāda jauna dvēsele, kura kalpos kā jūsu nelaimes atkritumu urna. Kurā jūs izgāzīsiet savas dusmas, kompleksus un riebumu.
Nevainojiet sevi. Tā biju es, kurai vajadzēja par sevi iestāties. Bet ne visi mēs esam tik stipri. Vismaz es nebiju..”
Tie cilveki vienkarsi ir tadi kretini… :@
Vini doma,ka pazemojot citus, vini bus varenaki par visiem. Pat gimenei bija par vinu nosplauties!!!
Vina atrada mieru tikai kapa. Tur vinai neviens netiks klat un nenodaris pari.
Cerams, ka vinai tur klasies labak…. Vai tiesam cilvekiem ir tik talu janoved cilveks,ka vins redz izeju tikai izdqarot pasnavibu????????????????????
Zinu cilvēku,kurš arī draud saēsties šaibas.Bet zinu arī,ko viņa dara ar
tiem,kuri turās pie viņas,grib palīdzēt.Izdara(pati iespļauj viņiem
dvēselē),pēc tam publiski raud,ka nav,kam uz pleca paraudāt.
ja nevar dabūt visu,ko grib,tad to,ko dabū,aizsper projām,nevis pasaka Visaugstajam paldies par to,kas ir.
Protams,ka beigu galā nekas cits kā rūgtums nav.Ja piedomātu arī pie tā labā,kas ir,tad beigas tādas nebūtu.
Un lai nestāsta,ka nekā laba nebija.
Katram mākonim esot zelta maliņa.
Tikai acis jātur vaļā.
zinu, Tev taisnība: ilgi cietušiem cilvēkiem mīļums jādozē tikpat uzmanīgi kā pārtika badu cietušajiem. Citādi tie sabīstas, apjūk un reaģē veidā,kuru visbiežāk pieredzējuši pret sevi.
Gadiem piedzīvotas sāpes nav pāris stundās dziedējamas -ar DELETE pogu.
Taa ir…;)
Ne vienmeer taa ir, ka telo. Ir cilveeki,kuri ta dara un izdoma vai izliekas, lai vinus zelotu un tada gara, bet zinu ari gadijumus, kad pa tiesam ta ir, un ir veersusies daudzi pec paliidziibs, bet neuzklausa…. Tapec nepiekritu tam!!!!!!
Man arī ir sagraizītas rokas un nav draugu, bet no tilta gan neuzdrīkstētos lēkt.
Egoistiska vēstule un garīgi slima cilvēka murgi. Izdarīt pašnāvību var katrs muļķis, bet aiz katra muļķa paliek daudzi līdzcilvēki, tēvs, māte, brāļi, skolotāji, kam ar šo bagāžu ir jādzīvo tālāk. Veseli cilvēki pašnāvības neizdara, jo, lai cik mums klātos grūti, izdzīvošanas instinkts ir ieprogrammēts mūsu zemapziņā.
Ja cilvēks redz izeju pašnāvībā, tad tas norāda, ka ar viņu nav kaut kas kārtībā. Vieglāk ir pateikt, ka citi vainīgi un nemeklēt palīdzību pie psihologa, lai nebūtu jāatzīst to, ka pie visa pats vien vainīgs esi. Trūkst pašpārliecības, nespēja pateikt nē un daudzas citas lietas, kas kalpo par iemeslu sevis pašnožēlai, jo esi kļuvis par citu izmiekla objektu. Vajag savlaicīgi iet ārstēties un attīstīt visas savas nepilnības, tad citiem nebūs iemesla aizkaršanai.
Nosodīt ir viegli bet saprast ir grūti!Vienkārši pavērsīsimies apkārt kas notiek ar mūsu mīļajiem un ar mums pašiem!Tā ir vienaldzība kas ir mūsos!