„Namdaris, kuru es biju nolīdzis, tūlīt, tūlīt bija gatavs beigt savu pirmo darba dienu –sūru, grūtu darba dienu. Braucot uz darbu, viņa mašīnai bija pārsprāgusi riepa, strādājot, saplīsis elektriskais zāģis, bet tagad, dodoties mājās, viņa vecais, uzticamais pikaps bija sācis „niķoties”.
Kad es vedu šo namdari mājup, viņš sēdēja kapa klusumā. Kad bijām ieradušies pie viņa mājas, viņš aicināja mani iekšā, lai es iepazītu viņa ģimeni. Kad mēs bijām pie mājas ieejas, viņš apstājās pie neliela kociņa un viegli, ar pirkstu galiem, pieskārās tā zariem.
Pēc durvju atvēršanas viņš izmainījās – viņš iedegušo seju rotāja milzīgs, patiess smaids. Viņš apskāva divus, mazus bērnus un sniedz skūpstu savai mīļotajai sievai.
Pēc jaukas pasēdēšanas, vīrs mani pavadīja atpakaļ uz manu mašīnu. Mēs atkal gājām gar mazo kociņu. Mana ziņkāre bija milzīga, tādēļ es viņam pajautāju par to, ko biju novērojis agrāk pa dienu.
Un viņš atbildēja:
„Ak tas, tas ir mans uztraukumu kociņš. Es zinu, ka es nevaru izvairīties no problēmām darbā, bet vienu es zinu skaidri – tām nav vieta manā mājā, pie maniem bērniem un mīļotās sievas. Tādēļ katru reizi, kad ierodos mājās, es šīs problēmas atstāju koka zaros. Un pēc tam – nākamajā rītā – es tās atkal paņemu.”
Un vīrs turpināja: „Bet smieklīgākais ir tas, ka katru rītu, kad iznāku no mājas, koka zaros problēmas nav tik daudz, cik es tās tur atstāju iepriekšējā vakarā.”