„Bija auksta ziemas diena, kad es apstājos kādā kafejnīcā, lai paēstu pusdienas. No loga, pie kura es sēdēju, bija saskatāma kāda jauna meitene, kas rokās turēja tādu kā kūniņu drēbju un pie viņas kājām stāvēja burciņa ar sīknaudu. Vairums cilvēku vienkārši pagāja viņai garām, ignorējot meiteni. Viņa izskatījās teju sagrauta.
Pabeidzis maltīti, es devos viņas virzienā. Tuvojoties, pamanīju, ka kūniņa viņas rokās ir mazs bērniņš. Mana sirds sažņaudzās… Meitene paskatījās uz mani un lūdza sīknaudu. Daudz nedomādams, es piedāvāju viņai nopirkt ēdienu. Tieši blakus bija neliels pārtikas veikaliņš. Tur es nopirku mazuļu ēdienu mazajam. Tūlīt pēc tam arī es aizvedu meiteni uz kafejnīcu, kurā tik tikko biju baudījis maltīti. Mēs ēdām un viņa atraisījās. Meitene man pastāstīja, ka palikusi stāvoklī 15 gadu vecumā – vecāki bijuši dusmīgi un nosodījuši meiteni. Tādēļ viņa aizbēgusi. Viņa bijusi prom jau teju gadu.
Es jautāju, vai viņa beidzot būtu gatava doties mājup. Bet viņa atbildēja, ka vecāki vairs negrib viņu redzēt. Viņa gan atzina, ka, prom bēgdama, nozagusi savam tēvam palielu naudas summu, tomēr ar to nav pieticis. Dzīvē uz ielas bijusi skarba – īpaši, esot stāvoklī.
Mēs turpinājām runāt un es viņai lūdzu, lai viņa piezvana uz mājām, parunā ar vecākiem. Bet meitene baidījās. Baidījās atkal tikt atraidīta. Es pats piedāvāju viņas vecākiem piezvanīt. Kaut ilgi pretodamās, meitene galu galā piekrita. Es sastādīju numuru un zvanīju. Tam sekoja neveikla iepazīšanās. Es sniedzu klausuli meitenei. Sekoja klusums… kam sekoja asaras. Es dzirdēju, kā viņas māte otrā klausules pusē raud, es redzēju, kā meitene „sabrūk” no tik ilgi sevī krātajām dusmām. Viņas runāja un runāja.
Mēs devāmies uz autobusa staciju. Meitene bija gatava doties mājup. Pirms došanās uz autobusu, mēs iebraucām veikalā – es nopirku visu nepieciešamo viņai un mazulim. Un vel iedevu kabatas naudu – katram gadījumam.
Kāpdama autobusā, viņa sāka raudāt, pateikdamās man atkal un atkal. Es viņai sniedzu skūpstu uz pieres un apskāvu viņus abus – meiteni un mazo.
Šodien ir pagājuši 6 gadi kopš tas notika.
Katru gadu Ziemassvētkos es saņemu kartiņu no viņas. Viņai nu jau ir 21 gads. Viņa ir absolvējusi koledžu un viņas dēlēnam jau ir 6 gadi.
Es nevienam tā īsti neesmu stāstījis par to. Es vienkārši jūtos labi, apzinoties, ka savā dzīvē esmu izdarījis ko labu. Varbūt šī mana rīcība atsvērs sliktās izvēles, ko esmu veicis savā dzīvē.”