Vēl viens ļoti spēcīgs faktors ir apkārtējā sabiedrības daļā pastāvošās atziņas veselības jautājumos. Diemžēl šie stereotipi ir diezgan primitīvi vai pat aplami, taču arī tie var kļūt par mūsu neapzināto programmu.
“Jau septiņdesmit pieci, bet, raugi, viņš joprojām svaigs kā gurķītis!” Šo it kā patīkamo vārdu dziļākā jēga ir acīm redzama: šajā vecumā viņam vajadzētu mierīgi kaktiņā sēdēt, sākt domāt par mūža mājām, bet viņš spriņģo kā kumeļš. Tie, kas šos vārdus saka, ir pārliecināti (iekšējā nostādne), ka viņi 75 gados knapi kājas spēs pavilkt, ja vispār būs dzīvi. Tā kā programma eksistē, tā pakāpeniski tiek realizēta – caur dažādu veidu slimībām.
Arī mūsdienu reklāma māk iebiedēt. Kāda apburoša skaistule vai populārs aktieris pārliecinoši stāsta, ka risks saslimt būs daudzkārt lielāks, ja netiks lietots tas vai cits līdzeklis. Un kā piemērs tiek nosaukti tādi slimības izpausmes simptomi, kuru nav vienīgi mirušam.
Vēl viens izplatīts veids, kā tiek iemantotas bailes saslimt (iekšējā programma: mani arī tāda kaite var piemeklēt), ir slimības gaitas novērošana pazīstamiem cilvēkiem. Jūs viņiem no visas sirds jūtat līdzi, palīdzat un neapzināti “pielaikojat” sev slimības simptomus (neizprotamas sāpes, pašsajūtas pasliktināšanās, paaugstināta temperatūra…). Pašsaprotami, ka kaut kas noteikti atradīsies un sakritīs, un tad sākas satraukums: “Un ja nu pēkšņi arī man…”
Turklāt jo enerģiskāk tiek meklēti apstiprinājumi, jo vairāk tādu atrodas. Bailes pastiprinās, domas strādā vēl enerģiskāk, un neapzinātais “pasūtījums” pēc konkrētās slimības tiek pieņemts un radīti priekšnosacījumi tā izpildei. Ja laikus neapstājas, organisms būs spiests šo “pasūtījumu pasniegt” – slimība, kas tik intensīvi nodarbināja prātu, būs klāt.