Kad žirafes ir gatavas laist pasaulē savus mazuļus, viņas to dara stāvus. Tieši tādēļ pirmā lieta, kas notiek ar jaundzimušo žirafes mazuli, ir sāpīgs kritiens no vismaz divu metru augstuma.
Pavisam apjucis un dezorientēts, mazais žirafes bērns cenšas piecelties kājās. Bet tam seko kaut kas pavisam mulsinošs. Žirafes māte ar vieglu sitienu nogāž savu mazo atkal zemē. Protams, mazulis atkal cenšas piecelties. Bet šim centienam atkal seko mātes vieglais sitiens un mazulis atkal tiek nogāzts zemē.
Šis process tiek atkārtots atkal un atkal, līdz mazais jaundzimušais žirafes mazulis ir pārāk noguris, lai pieceltos. Tajā brīdī žirafe atkal nogāž mazuli zemē, lai piespiestu to piecelties. Pēc pēdējā sitiena žirafe vairs neatkārto mazuļa gāšanu.
Šis process var šķist skarbs un nesaprotams. Bet tam ir vienkāršs un pavisam loģisks izskaidrojums: lai jaundzimušais mazulis spētu izdzīvot skarbajā pasaulē, kurā valda nepārtraukta dzīvnieku konkurence un barības ķēde, mazajai žirafei ir ātri vien jāiemācās piecelties un nostāvēt uz savām kājām.
Mātes skarbo, bet nepieciešamo dabu, ļoti labi izskaidro arābu sakāmvārds:
„Dažreiz, lai iemācītu kaut ko labu, tev jābūt mazliet skarbam.”