Migrantu krīze Eiropā ir ietekmējusi ikvienu dalībvalsti. Bet attieksme pret situāciju nav viennozīmīga. Kamēr dažas valstis būvē milzu sienas, lai atturētu bēgļus no iekļūšanas valsts robežās, citas valstu iedzīvotāji ir rakstījušas petīcijas, pieprasot bēgļu uzņemšanu valstī.
Dažādā reakcija skaidrojama ar dažādiem ekonomiskajiem, politiskajiem un arī sociālajiem stāvokļiem. Šo attieksmi veicina arī pašu cilvēku daba. Cilvēku dabā vēl joprojām izpaužas alu cilvēka sentiments. Bet šo sentimentu ietekmē un maina mūsu morālā izpratne par dažādiem jautājumiem.
Liberālākās un atvērtākās sabiedrībās cilvēki neuztver bēgļus kā draudus, pretēji plašajam uzskatam vairumā Austrumeiropas un Centrāleiropas valstu.
Viens no aspektiem, kas ietekmē to, kā mēs uztveram bēgļus, imigrantus, ir ideja: RISKS, KO SNIEDZ „CITI”.
Evolūcijas ceļā, mūsu smadzenes ir izveidojušas uztveri pret konkrētu apdraudējumu, piemēram, pret briesmām, fiziskās drošības apdraudējumu, infekcijām un resursu samazināšanos/apdraudējumu. Turklāt cilvēka dabā ir doma, ka mums katram ir jāsargā savas grupas (etnosa, tautas vai nacionalitātes) vērtības. Vērtības, galu galā, izpaužas likumos un tiesībās, kas ierobežo un formē mūsu uzvedību.
Bieži vien (diemžēl), to „citu” vērtības mūs nemaz neinteresē. Kādā pētījumā, analizējot cilvēku uzvedību, tika atklāts, ka vairums jauniešu feministu un fundamentālo kristiešu aktivitāti vērtē vienlīdz negatīvi, kaut arī šīs divas idejas nevarētu būt atšķirīgākas ideoloģiski. Šī analoģija norāda, ka cilvēka dabā ir vērties ar skepsi pret nesaprasto, svešo un, iespējams, pēc kādiem subjektīviem kritērijiem – biedējošo.
Vēl kāds aspekts, kas jāaplūko šajā jautājumā: MĒS PRET VIŅIEM.
Šī ideja ir cieši saistīti ar morālo sapratni un sabiedrības vērtību sargāšanu. Šī ideja „mēs pret viņiem” arī izpaužas krasi atšķirīgi dažādās valstīs. Ne visas Eiropas valstis vēlas, lai tās apjoztu milzu žogs. Īslandē, piemēram, 12 tūkstoši iedzīvotāju ir uzrakstījusi atvērtu vēstuli savai valdībai, pieprasot, lai tās teritorijā tiktu izmitināts lielāks skaits patvēruma meklētāju.
Bet valstis, kas ekonomiski nav tik stabilas (relatīvi), šis atbalsts bēgļu uzņemšanai ir noraidošs. Kā piemērs jāpiemin arī Latvija, kurā kā spēcīgākais arguments pret bēgļu uzņemšanu tiek minēti finansiālie apstākļi. Pie šī punkta gan svarīgi norādīt, ka vairums sabiedrības nav informēti par īstajiem finansiālajiem apstākļiem un to, kā bēgļu izmitināšana tiks nodrošināta – Latvijas gadījumā teju nekādi līdzekļi netiks novirzīti šī jautājuma risināšanai, jo Eiropas Savienības atbalsts jau ir piešķirts ikviena bēgļa izmitināšanai.
Šeit atkal „uzpeld” jautājums par sabiedrības informētību, piekļuvi labai informācijas telpai un spēju kritiski izvērtēt, cik patiesa/nepatiesa ir sniegtā informācija. No otras puses mēs, protams, varam vainot arī pašus ziņu piegādātājus, kas nepiedāvā sabiedrībai reālu, empīrisku informāciju.
Kā trešais un pēdējais aspekts: EMPĀTIJA.
Empātija – spēja saprast un līdzi just citu cilvēku problēmām, pārdzīvojumiem, izjūtā. Sociālos medijus piepildīja fotogrāfija, kurā bija redzams miris 3 gadus vecs puisēns, izskalots Grieķijas krastos. Šī fotogrāfija lika saprast, kādos apstākļos šie patvēruma meklējumi ir, meklēdami labākas iespējas. Kā tā iedarbojās uz cilvēkiem? Dažādi. Daļa cilvēku uzskatīju šo fotogrāfiju par samākslojumu, lai apzinātu liktu cilvēkiem izjust žēlumu. Tajā pašā laikā citi apjauta situācijas nopietnību, atcerēdamies pagātnes notikumus, kas piemeklējuši pašu tautas. Arī latviešu tauta ir viens no piemēriem, kas spētu asociēt konkrēto problēmu ar sevi. Bet šī empātijas spēja atkal ir atkarīga no katra cilvēka individuāli.
Apkopojumā ir skaidrs, ka nav tikai viens vienīgs faktors, kas liek cilvēkiem dažādi izturēties pret patvēruma meklētājiem. Bet viens ir skaidrs – katrs indivīds pats spēj ietekmēt to, kā garīgā un emocionālā līmenī viņš uztvers šo situāciju.