Ja kādreiz saruna nonāk līdz brīdim, kurā es pasaku, ka mans labākais draugs nomira pirms vairākiem gadiem, noskaņa istabā mainās. Cilvēks, kas ir man pretī, reti kad zina, ko teikt vai vaicāt. Es jums nelikšu vaicāt, es vienkārši izstāstīšu, jo, manuprāt, mana stāsta morāle ir jāzina ikvienam.
Mēs bijām labākie draugi jau kopš sākumskolas. Kādu laiku mums pat šķita, ka piesaistām viens otru romantiski, bet tā nebija, tādēļ mēs atkal atgriezāmies labāko draugu statusā. Kad mums abiem bija 19 gadi, mūsu attiecības vēl joprojām bija ļoti labas.
Vidusskolai beidzoties, mūsu attiecības nepasliktinājās, mēs vienkārši devāmies katrs savā dzīves virzienā. Es viņu mīlēju. Ne jau tā kā “Es vēlos apprecēt viņu!” mīlēju, bet gan kā draugu, kuru nevēlos pazaudēt.
Kādā vasaras dienā viņš cieta autoavārijā. Pretī braucošā mašīna iebrauca viņa braukšanas joslā un viss. Tā arī tas beidzās.
Turpmākie mēneši man bija elle. Es neēdu, negulēju. Lūdzu profesoriem pārcelt eksāmenus, jo es vienkārši nespēju neko paveikt.
Protams, laiks iet uz priekšu un ikvienas sāpes lēnām, maziem solīšiem, kļūst pārdzīvojamas. Ar laiku es spēju atgriezties normālās dzīves sliedēs.
Un, lūk, ko man iemācīja viss, kas bija noticis:
Pirmkārt, sāpes ir pārejošs process. Skumjas, nekontrolējamā vēlme raudāt, tas viss pāriet. Bet tām ir jādod laiks.
Otrkārt, es sapratu, ka tad, kad kāds pasaka par savām sāpēm, viņi vēlas par tām runāt. Kaut viņi nezina, kā, viņi vēlas tikt uzklausīti.
Treškārt, dzīvība ir dārga, bezgala dārga un vērtīga. Kad mans draugs aizgāja no šīs pasaules, es mazliet vairāk sāku apjaust savu tuvāko nozīmi manā dzīvē. Es uzlaboju attiecības ar ģimeni, draugiem, jo nevēlējos viņus zaudēt.
Ceturtkārt, lai arī cik ļoti mēs novērtētu savu dzīvi, ne vienmēr tā ir mūsu rokās. Jo mēs nevaram ietekmēt visu, kas ar mums notiks.
Un, piektkārt, atmiņas ir tā īstā bagātība. Es mēdzu atrast mūsu vēstules, fotogrāfijas, un tās uzjundī tik daudz atmiņas. Un, priecīgas vai skumjas, tās ir manas.