Tikko beiguši universitāti mēs – es un mana nu jau mīļotā sieva, bet tad vēl draudzene – plānojām kāzas. Mēs ļoti vēlējāmies apprecēties –bijām kopā bijuši jau vairākas gadus. Bet mēs abi bijām skumjā situācijā – mūsu darbi nebija pārāk labi, lai ļautu nopelnīt pietiekami, turklāt mums līdzi „vilkās” kaudze ar parādiem un kredītiem no universitātes laikiem. Mēs dzīvojām pie vecākiem. Mēs bijām plānojuši tur uzkavēties, līdz būsim iekrājuši pietiekami, lai īrētu paši savu dzīvokli un spētu atļauties kāzas. Mūsu finanses bija tik skumjā stāvoklī, ka pat nokļūšana vienam pie otra bija ļoti sarežģīta – mums knapi pietika nauda, lai aizbrauktu vienam pie otra, kaut arī mēs nedzīvojām ļoti tālu..
Taču kādu dienu notika kaut kas negaidīts..
Mana māte, pārbaudīdama pastu, atrada baltu aploksni, uz kuras bija mans un manas mīļotās vārds. Uz vēstules nebija nekas vairāk – ne atpakaļ sūtīšanas adrese, ne vārds, uzvārds, paraksts. Tā bija pavisam anonīma aploksne. Tajā iekšā par nebija zīmīte. Bet tajā bija 300 dolāri – un 300 dolāri tam laikam priekš mums bija ļoti daudz.
Tagad, kad esam paši uz savām kājām un kad zinām kādu, kuram neiet pārāk viegli, mēs ieliekam 300 dolāru baltā aploksnē, mēs uz tās neparakstāmies un mēs tajā neieliekam zīmīti: mēs vienkārši ieliekam šo balto aploksni tā cilvēka pastkastītē. Balta vēstule ar vārdu uz tās.
Cik gan daudz mēs spējam paveikt viens otra labā…