Gluži kā ikviena laba māte, arī Kārena, uzzinādama par otrā bērniņa gaidībām, darīja visu, lai viņas 3 gadus vecais dēliņš justos labi, sagaidīdams mājās savu mazo brālīti vai māsiņu.
Šoreiz tā izrādījās māsiņa, kas pacietīgi gaidīja māmiņas vēderā, lai ierastos šajā pasaulē. Mazais puisēns bieži dziedāja pie māmiņas vēdera. Viņš centās sazināties ar māsiņu vēl pirms pirmās tikšanās.
Grūtniecība norisinājās veselīgi.
Drīz vien pienāca tā diena. Sāpes piemeklēja Kārenu regulāri. Ik pēc katrām piecām minūtēm, katrām trim, ik pēc minūtes. Bet drīz vien izrādījās, ka dzemdībās piemeklējušas komplikācijas.
Pēc vairāku stundu grūtībām, meitiņa bija piedzimusi. Bet viņas stāvoklis bija nestabils.
Dienas aizritēja. Mazās meitiņas stāvoklis kļuva arvien sliktāks. Ārsti teica, ka cerības ir mazas – vecākiem bija jāgatavojas sliktākajam.
Bet mazais 3 gadus vecais puisēns nespēja samierināties ar ārstu teikto. „Es vēlos viņai dziedāt,” puisēns turpināja lūgties vecākiem.
Divas nedēļas bija pagājušas. Tas jau bija vairāk par ārstu solīto. Mazais puisēns turpināja lūgties vecākiem: „Lūdzu, ļaujiet man padziedāt māsiņai..” Bet bērniem kā parasti nebija atļauts atrasties intensīvās aprūpes nodaļā.
Pēc nepārtrauktiem lūgumiem, Kārena piekrita dēlēna lūgumam. „Ja viņš neredzēs savu māsiņu tagad, iespējams, viņš viņu neredzēs nekad,” viņa nodomāja.
Kārena nolēma ietērpt dēlēnu lielā, lielā džemperī, kas piederēja viņai pašai, lai ienestu viņu intensīvās aprūpes nodaļā. Bet drīz vien galvenā māsiņa pamanīja puisēnu un teica: „Vediet šo bērnu prom! Bērniem nav atļauts atrasties intensīvās aprūpes nodaļā!”
Bet Kārena bija pārliecināta, tādēļ uzstāja, ka dēlēns nekur neies, kamēr nebūs padziedājis savai māsiņai.
Kārena apsēdināja puisēnu uz gulta malas, blakus māsiņai. Puisēns ilgi jo ilgi skatījās māsiņas acīs. Kaut nesaprazdams situācijas nopietnību, viņš juta, ka māsiņa cīnās par dzīvību. Un drīz vien viņš sāka dziedāt, skaistākajā un tīrākajā bērna balsī.
Un drīz vien meitenīte kļuva mierīgāka. Viņas pulss kļuva lēnāks…
To redzēdama, māte, ar asarām acīs, iedrošināja puisēnu turpināt dziedāt. Un puisēnam dziedot, māsiņas elpa kļuva mierīgāka, vieglāka. Šķita, ka viņa murrātu, kā mazs kaķēns.
Pār Kārenas vaigiem lija asaras. Viņa bija laimīga. Šķita, ka viņas priekšā noticis brīnums. Un tā arī bija…
Pēc pāris dienām intensīvajā aprūpē, viņi devās mājās. Visi četri..