Kad es biju savos „divdesmit”, dzīve bija perfekta. Man bija labs darbs, jauka māja. Man šķita, ka esmu ieguvis savu lielo dzīves lozi. Atceros, kā es domāju, ka esmu iekļuvis ”augstajā līgā”, izkāpis no vienkāršas un garlaicīgas, prastas dzīves. Mana pārliecība bija diža, un es sev atkal un atkal stāstīju, ka es dzīvoju sapnī. Nekas nespēja mani biedēt, sagraut manu pārliecību par sevi. Es domāju, ka spēju sasniegt visu!
Bet diemžēl mums vīriešiem piemīt tāda tendence – visu sabojāt. Un es nebiju nekāds izņēmums. Tagad, kad es skatos spogulī, es redzu trīsdesmitgadnieku, kas iestrēdzis nebeidzamā darba ciklā, kas strādā, lai uzturētu tukšu māju. Es guļu viens savā istabā. Man blakus ir tukšums. Ko es esmu sasniedzis? Daudz! Un neko!
Es pat nevaru pateikt, kad sākās šis nebeidzamais darba cikls, bet vienu es zinu – es kļūstu vecāks ar katru dienu. Un tas ir biedējoši. Man vairs nepiemīt tā pārliecība, kādu es sevī jutu agrāk. Es novecoju. Laiks neapstājās, kaut es gribētu, lai tas apstātos kaut uz mirkli. Es cenšos mācīties, iegūt kvalifikāciju, lai iegūtu sev pēc iespējas labāku nākotni, vismaz to nodrošinātu, bet man ir bail, ka ir jau par vēlu. Nepaiet ne diena, kurā es nejūtos iesprostots, domājot par to, kur es visu salaidu dēlī.
Es jūtos tā it kā es būtu kļūdījies. Tā it kā es būtu pieļāvis kļūdu, dzenoties pēc naudas, nevis saviem sapņiem un vēlmēm. Šķiet, ka mana iekšējā balss rāda uz mani ar pirkstu un smej sejā, sacīdama: „Es taču teicu. Bet nu jau ir par vēlu.”
Daļa manis vēlas domāt par labāku dzīvi. Bet otra – samierināties un pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir.
Es ceru. Bet daļa manis jau ir padevusies.