BĀRDA SAVEDA MŪS KOPĀ
Es iepazinos ar savu vīru kādā bārā.
Es stāvēju un skatījos uz šo vīrieti ar fantastisko, milzīgo bārdu, un nodomāju – „Es apprecēšu šo vīrieti.”’
Tā bija, iespējams, dīvainākā doma un dīvainākā situācija uz šīs pasaules! Šķita, ka ikviena mana ķermeņa daļa velk mani pie šī vīrieša. Laiks sāka ritēt lēnāk. Es piegāju pie viņa un jautāju – „Vai es drīkstu pieskarties tavai bārda?”
2008.gada februārī mēs iepazināmies, bet tā paša gada septembrī mēs apprecējāmies. Pat pēc septiņiem gadiem kopdzīves ne mirkli neesmu šaubījusies, ka esmu apprecējusies ar savu dvēseles radinieku. Es skatījos uz šo vīrieti un kāds nezināms spēks mani vilka pie viņa. Un šis spēks rīkojās tieši tā, kā tam bija jārīkojas, lai es kļūtu par laimīgāko personu uz šīs pasaules.
MAŠĪNU SASTRĒGUMS MŪS SAVEDA KOPĀ
Mana mašīna saplīsa tieši sastrēguma stundas laikā. Tā nu es bezpalīdzīga stāvēju uz ietves un skatījos uz savu mašīnu. Un viss, ko es darīju, smējos, lai aizbiedētu skumjas. Kāds vīrietis, kas atradās savā mašīnā, ieraudzīja mani smiedamies un jautāja – Kādēļ gan tu smejies, kad tava mašīna ir saplīsusi ielas vidū?
Ko es atbildēju?
„Man ir divas izvēles – ļauties bēdām vai priekam. Es izvēlos ļauties priekam un smieties,” es atbildēju šim vīrietim. To dzirdēdams viņš nobrauca savu mašīnu malā un palīdzēja ar manu. Protams, mēs kļuvām par labiem draugiem.
Pēc diviem gadiem mēs beidzot sapratām, ka esam iemīlējušies.. un vēlamies aizvadīt savu dzīvi kopā, ļaudamies priekam un smiedamies, ja problēmas parādīsies pie horizonta.
MŪS KOPĀ SAVEDA PĪRĀGS
Tas bija pirmais gads vidusskolā. Es sēdēju autobusa pieturā un gaidīju savu transportu, lai nokļūtu mājās. Pēkšņi kāds viegli uzsita man uz pleca un jautāja – „Atvainojiet, vai jums garšo pīrāgi?”
Aiz apmulsuma es atbildēju, ka man garšo pīrāgi. Tad viņš jautāja – „Kādi?” Es vēl joprojām biju apmulsusi, bet atbildēju – „Melleņu.” Viņš pateicās un aizgāja. Izrādījās, ka viss, ko viņš gribēja noskaidrot, bija mana gaume pret pīrāgiem. Mēs sākām iet uz randiņiem pēc pusotra gada.
Pēc divpadsmit gadiem mēs esam laimīgi precējušies un sēžam uz dīvāna blakus mūsu meitai, skatīdamies multenes un ēzdami melleņu pīrāgus.