“Bēdu pārņemta, es nepamanīju smagumu, kas gūlās uz manām krūtīm. Reizēm smagums bija tik dižs, ka es nespēju ievilkt elpu.
Es biju sava tuvākā drauga bērēs – manas mātes bērēs. Viņa bija zaudējusi ilgo cīņu ar vēzi.
Mana māte allaž bija bijusi atbalstoša – viņa aplaudēja visskaļāk manas skolas ludziņās, turēja salvetes man blakus, kad es raudāju par pirmajām izjukušajām attiecībām, uzmundrināja mani, kad mēs abas bijām tikko zaudējušas manu tēvu un viņas vīru, viņa iedvesmoja mani iestāties augstskolā un lūdzās par mani visu manu mūžu.
Kad mātei tika noteikta šausmīgā diagnoze, mana jaunākā māsa tikko bija kļuvusi par māti, bet brālis apprecējis savu skolas laiku draudzeni. Tādēļ šis pienākums gūlās uz maniem pleciem. Un kaut tad bija apgrūtinājums, rūpes par māti es uzskatīju par pagodinājumu.
„Un kas notiks tagad,” es jautāju, sēdēdama baznīcā.
Mans brālis ar sastingušu skatienu skatījās uz krustu, turēdamas savas rokas mīļotās rokās, bet mana māsa sēdēja, atspiedusies pret savu vīru, rokās turēdama mazuli.
Visi bija tik dziļās sērās, ka nepamanīja mani sēžam vienatnē. Mana vieta līdz šim bija bijusi līdzās mātei, gatavojot viņai maltītes, palīdzot viņai iziet no mājai vai pavadot viņu pie ārsta. Tagad viņa vairs nebija starp mums. Mans darbs bija paveikts un tā nu es te sēdēju –pavisam viena.
Es dzirdēju, kā baznīcas durvis atvērās un ar blīkšķi aizvērās. Ātriem soļiem kāds tuvojās mums. Kāds jauns vīrietis apskatījās apkārt un apsēdās man blakus. Viņa acis pildījās asarām.
Viņš sāka raudoši teikt: „Esmu ieradies pārāk vēlu.” Un tam nebija nepieciešams paskaidrojums. Elēģijas skanēja. Drīz vien vīrietis pieliecās un pajautāja man: „Kādēļ jūs turpināt teikt Margarēta, nevis Marija?”
„Ak, tādēļ, ka viņas vārds ir Margarēta. Neviens viņu nekad nesauca par Mariju,” es nočukstēju. Es nodomāju, kādēļ šī persona nevarēja apsēsties nekur citur, ja ne man blakus. Viņš iztraucēja manas skumjas ar viņa paša asarām un jautājumiem. Kas bija šis svešinieks?
„Nē, tas nav pareizi! Viņas vārds ir Marija. Marija Pītersa,” vīrietis nočukstēja, pievērsdams mums apkārtesošo skatienus.
„Tā tas nav,” es atbildēju.
„Vai šī nav luterāņu baznīca,” vīrietis man jautāja.
„Nē, luterāņu baznīca ir otrpus ielai,” es turpināju.
Vīrietis nopūtās un mēs abi sapratām, ka viņš ir nepareizajās bērēs.
Situācijas ietekmēta, apjauzdama šī vīra kļūdu, es iekšēji iesmējos. Un šie iekšējie smiekli drīz vien pārvērtās smieklos, kurus nu jau varēja dzirdēt visi.
Es pārklāju savu seju ar rokām, cerēdama, ka citu cilvēku raudas pārmāks manus smieklus. Tomēr es sevi nodevu. Skarbi skatieni, kurus citi bēru viesi vērsa manā virzienā, visu padarīja situāciju vēl smieklīgāku. Es paskatījos uz pavisam apjukošo vīru, kas sēdēja man blakus. Viņš arī smējās, saprazdams, ka iespēja, pazust nepamanītam, ir nokavēta.
Es iztēlojos māti smejaies.
Pēc pēdējā „Amēn!” mēs abi devāmies uz auto stāvvietu. „Es ticu, ka mēs būsim ciemata sarunu temats tuvākajām dienām,” vīrietis iesmiedamies teica. Viņu sauca Riks un, jau nokavējis savas tantes bēres, viņš uzaicināja mani uz tasi kafijas.
Šī pēcpusdiena uzsāka dzīves garu ceļojumu man un šim vīrietim, kurš kļūdas dēļ ieradās nepareizajās bērēs, bet tomēr pareizajā vietā un laikā.
Gadu pēc mūsu pirmās tikšanās, mēs apprecējāmies kādā nelielā lauku baznīcā. Šajā reizē mēs abi ieradāmies laikus un turklāt pat pareizajā baznīcā. Manā skumju laikā, dzīve man sniedza arī laimi. Vientulības vietā es saņēmu mīlestību. Un šajā jūnijā mēs abi nosvinējām divdesmit gadu kāzu jubileju.
Kad kāds jautā, kā mēs iepazināmies, mīļotais atbild: „Mūs iepazīstināja mana tante Marija un manas mīļotās sievas mātes, viņas ir savedējas no debesīm!”