„Kādā dienā kāds bruņoto spēku kājnieks ieradās slimnīcā. Tajā pašā mirklī medmāsa paķēra viņu aiz rokas un ieveda kādā slimnīcas palātā.
Medmāsa aizveda nogurušo un jau šķietami aizkaitināto jūrnieku uz palātu, kurā gulēja vecs vīrs un teica: „Jūsu dēls ir šeit!” Viņai šī frāze bija jāatkārto vairākas reizes, līdz pacients to beidzot sadzirdēja un atvēra acis.
Smagi sazāļots ar pretsāpju zālēm, vīrs neskaidri saskatīja vīrieti bruņoto spēku formā stāvam aiz skābekļa telts, kurā vecais vīrs atradās. Viņš pastiepa savu roku. Kājnieks pretī pastiepa savu roku, ar pirkstiem apņēma vecā vīra pirkstus un viegli saspieda tos, paužot uzticību, iedrošinājumu un mīlestību.
Medmāsa atnesa krēslu, lai jūrnieks varētu apsēsties pie gultas. Visu nakti viņš tur palika, turēdams vecā vīra roku, sniegdams viņam labus vārdus. Uzmundrinot un atgādinot, ka viņš nav viens. Laiku pa laikam medmāsa piedāvāja vīru nomainīt, lai viņš varētu atpūsties. Bet viņš atteica katru reizi.
Katru reizi, kad medmāsa ienāca apraudzīt abus, viņa apjauta, ka kājnieks nemaz nepamana viņa klātbūtni. Viņš nedzirdēja trokšņus, smieklus un skābekļa telts radītos trokšņus. Bet medmāsa dzirdēja, kā laiku pa laikam kājnieks pasaka labus vārdus vecajam vīram. Vecais vīrs neko neteica, tikai turējās pie sava dēla rokas, cieši jo cieši.
Tuvojoties saullēktam, vecā vīra sirds pārstāja pukstēt. Kājnieks atlaida vecā vīra roku, ko bija turējis visu nakti, lai pavēstītu medmāsai par notikušo. Medmāsa bija aizņemta, bet kājnieks gaidīja. Beidzot viņa atgriezās.
Medmāsa jutās satraukti emocionāla, skumja un jau grasījās sniegt kājniekam mierinājuma vārdus bet viņš viņu pārtrauca un jautāja: „Kas bija šis vīrs?”
Medmāsa šokā teica: „Jūsu tēvs!”
„Nē, tas nebija mans tēvs,” kājnieks turpināja, „es nekad dzīvē nebiju redzējis šo vīru.”
Uz to medmāsa, kas vēl joprojām bija šokēta, atbildēja: „Tad kādēļ jūs man to neteicāt tad, kad vedu jūs pie viņa?”
„Jau tajā brīdī, kad jūs mani ievedāt istabā, es sapratu, ka pieļauta kļūda, bet es arī sapratu, ka šim vīram ir vajadzīgs viņa dēls, kurš nebija te. Kad es sapratu, cik slims ir šis vīrs, es apjautu arī to, ka viņš nespēj pateikt, vai esmu vai neesmu viņa dēls. Bet es viņam biju vajadzīgs! Es ierados šajā slimnīcā, lai atrastu vīru vārdā Viljams Pīters, un pavēstītu viņa, ka viņa dēls tika nošauts, pildot dienesta pienākumus.”
Un kājnieks pajautāja: „Kas bija šis vīrs, pie kura es biju?”
„Viljams Pīters,” ar asarām acīs atbildēja medmāsa…”