1.Vakar bija manas mazās māsas 14. dzimšanas diena, bet viņai nav draugi, ar kuriem to nosvinēt. Viņai ir Dauna sindroms. Dienas vakarā mīļotais man zvanīja, lai uzaicinātu uz vakariņām. Drīz vien viņš man atbrauca pakaļ, turēdams rokās puķu pušķi. Bet viņš teica, ka tās nav man. Viņš ienāca māja un pasniedza tās manai mazajai māsai. Viņa bija tik priecīga! Mēs devāmies vakariņās. Viss, par ko es varēju domāt – cik ļoti man ir paveicies…
2.Šodien mēs apglabājām manu vecmāmiņu. Tas ir un būs ļoti smagi visai mūsu ģimenei. Vecmāmiņa bija kā ģimenes kodols, kas turēja mūs visus kopā gan grūtos, gan labos laikos. Ceremonija laikā es pamanīju starp ceremonijas dalībniekiem savu skolas laika draudzeni. Viņa palika uz visu ceremoniju, nolika ziedus un nāca pie manis, lai sniegtu man lielāko un arī sirsnīgāko apskāvienu, kas man ļoti palīdzēja. Interesantā kārtā, mana skolas laika draudzene nekad nebija satikusi manu vecmāmiņu, bet tas, ko viņa man pateica, lika man saprast visu: „Tava vecmāmiņa bija svarīga tev, tātad viņa ir svarīga arī man…”
3.Šodien es palīdzēju sagatavot un izdalīt ēdienu bezpajumtniekiem. Es devos ielās un sniedzu sviestmaizi kādam vīram, kas no tās atteicās. Viņš norādīja uz kādu vīru un teica: „Es gribu, lai jubilārs tiek pie divām sviestmaizēm šodien – tomēr šī ir viņa speciālā diena, dzimšanas diena.” Viņa draugs bija neizsakāmi laimīgs! Ir skaisti redzēt, ka cilvēki, kuriem nav ko dot, atdod pašu pēdējo..
4.Šodien es esmu nabadzīgs students, kas teju var atļauties pārtiku un dzīvošanas izdevumus. Bet katru reizi, kad saņemu vēstuli no sava mīļotā vectēva, kurā viņš saka, cik ļoti mani mīl, vai zvanu no drauga, es jūtos kā bagātākais cilvēks uz pasaules. Šādos brīžos man šķiet, ka man ir viss, kas nepieciešams.
5.Šodien es lūdzu vectēvam attiecību padomus. Un viņš man sniedza tikai vienu: „Brīdī, kad es pārstāju meklēt pareizo, īsto, perfekto sievieti, es kļuvu par īstu vīrieti. Un tajā pašā brīdī pie apvāršņa parādījās tava vecmāmiņa, kas uzsmaidīja man.”