Patiess stāsts: Rasistiskā tante dabūja pēc nopelniem….

„Tas notika pirms pāris gadiem, kad šo notikumu man bija lemts pieredzēt pašam personīgi.

Apmēram 50 gadus veca sievietes sēdēja savā lidmašīnas vietā. Drīz vien viņai blakus apsēdās kāds vīrs.

Drīz vien šī sieviete, acīmredzami nikna, pasauca stjuarti, kas viņai jautāja: „Kā es jums varu palīdzēt?” Un pavecā sieviete teica: „Kas, jūs neredzat? Es esmu apsēdināta blakus melnādainai personai. Es nevaru sēdēt viņam blakus! Jums jāatrod man cita vieta!”

„Lūdzu, nomierinieties,” teica stjuarte un turpināja: „Visas vietas šobrīd ir rezervētas. Bet es es aiziešu un pārbaudīšu, vai mums ir palikušas kādas brīvas vietas, lai šo nepatīkamo situāciju novērstu.”

Stjuarte atgriezās pēc pāris minūtēm un teica: „Kundze, kā jau es jums teicu, šeit visas vietas ir aizņemtas. Bet es runāju ar kapteini un viņš to apstiprināja. Tomēr viņš lika paziņot, ka ir pieejama vietas pirmās klases sēdvietās.”

Un pirms vecā sieviete paspēja kaut ko pateikt, stjuarte turpināja: „Lūdzu saproties, ka šāda prakse, tāpat vien piedāvāt ekonomijas klases pasažieriem vietu luksusa klasē, mums ir nepierasta. Tomēr, apjaušot situācijas apstākļus, kapteinis domā, ka būtu tikai pašsaprotami, ka mēs neļautu mūsu pasažieriem sēdēt blakus nepatīkamām un nepieklājīgām personām.”

Un tad stjuarte pagriezās pret melnādaino vīrieti un noteica: „Un tas nozīmē to, ka mēs jums lūgsim paņemt jūsu mantas. Lūdzu atvainojiet par šo nepatīkamo situāciju un sekojiet man pirmo klasi, kungs.”

Visi pasažieri, kas bija noraudzījušies šajā situācijā, bija šokēti, taču drīz vien tie sāka skaļi jo skaļi aplaudēt. Arī es cēlos kājās un aplaudēju. Un viss, par ko es spēju domāt, ir tas, cik dažāda tomēr ir mūsu sabiedrība. Bet laimīgā kārtā starp mums ir atrodami lieliski un cienījami cilvēki.”

Stāsta morāle: Mēs visi esam cilvēki. Līdzvērtīgi un vienlīdz cienījami. Rasisms neiederas mūsdienu sabiedrībā.