Esmu medmāsa mazā pilsētā. Tajā reizē es braucu mājās nakts vidū. Ceļi bija ļoti tukši, un nakts bija ārkārtīgi auksta. Es nedzīvoju tālu no darba, tie ir tikai daži kilometri. Braukdama pa galveno ielu, jau redzēdama savu māju, es pamanīju vīru, kas gulēja ar seju pret zemi.
Tagad, atcerieties, es esmu medmāsa, tāpēc mana pirmā doma bija – „Man ir jāpalīdz šim cilvēkam!”. Es biju pēc garas maiņas un cilvēki taču diendienā paslīd uz apledojušām ietvēm, sasizdamies. Kad sāku braukt lēnāk, sapratu, kāda muļķe es esmu… Es taču esmu maza auguma un nenēsāju ieročus. Bet tomēr es nespēju nepalīdzēt, tādēļ nodomāju, apstāšos un izsaukšu ātro palīdzību. Kamēr es biju apstājusies, skaidrodama dispečeram situāciju, es dzirdēju skaļu troksni pie sava loga. Vīrs dauzījās pie mana loga un centās atraut vaļā manas durvis. Es paskatījos atpakaļskata logā un tur vairs nebija vīrs, kas gulētu zemē. Es iekliedzos klausulē: „Man ir tik ļoti bail!”. Es ātri slēdzu iekšā mašīnu un sāku braukt. Kaut biju gandrīz pie mājas, dispečers lika man braukt tālāk. Pēc pāris minūtēm es biju kaut cik nomierinājusies, vēl joprojām runādama ar dispečeru, kad viņš man teica, lai braucu atpakaļ.
Policija tika izsūtīta, lai tā pārmeklētu apvidu.
Drīz vien, nonākusi pie savas mājas, es sēdēju mašīnā, pārskatīdama apkārtni un cenzdamās saprast, vai esmu drošībā. Es pamanīju, ka tālāk uz ceļa ir šis vīrs.. un viņš nav viens. Viņš gāja ar diviem citiem vīriešiem. Es paliku mašīnā līdz viņi bija pietiekami tālu, tad ātri vien iegāju mājā un iekrampējos.
Mani ilgi jo ilgi māca šermuļi un panikas drebuļi. Mani biedē ne tikai tas, ka es biju tik labsirdīga un no tā cietu, bet arī tas, ka šīs vīrietis bija manā apkārtnē..
Es nezinu, vai policija viņu noķēra, bet tas bija biedējoši.
Vismaz es guvu mācību – vienmēr ieslēgties mašīnā un turpmāk līdzi sev nēsāt ieroci… vismaz kaut kāda veida.