Patiess stāsts: Manā dabā ir krāpt – tā ir mana vājība

Šobrīd jau trešo gadu esmu attiecībās ar puisi, kuru varu saukt par sava mūža mīlu, ar kuru vēlos pavadīt visu atlikušo mūžu. Man viņš neizsakāmi patika jau tad, kad mēs vēl nebijām kopā. Kad oficiāli bijām kopā, es lidoju septītajās debesīs – biju NEIZSAKĀMI laimīga! Un es sev biju apsolījusi – es viņu nekrāpšu. Un es to arī nedarīju. Līdz šī gada vasarai.

Es sāku strādāt restorānā, lai uzkrātu līdzekļus, pirms sāku mācības universitātē. Un tur es satiku šo lielisko puisi – gudru, pieaugušu, atbildīgu, turīgu, smieklīgu. Vienkārši brīnišķīgu! Mēs laiku pa laikam devāmies uz bāru kopā ar citiem cilvēkiem, reizēm arī divatā. Un pēc kāda laika sapratām – starp mums ir tas klikšķis! Tas, kuru dzird tikai tie, kuriem lemts būt kopā. Es biju satapusi neskaitāmi daudz pievilcīgus un šķietami perfektus vīriešus, bet neviens no viņiem man nebija licis rīkoties – gribēt kaut ko vairāk. Bet šis vīrietis lika. Ar viņu es jutos neatvairāma, skaista, drosmīga.. šķita, ka, esot ar viņu, es spēju panākt itin visu!

Viņš bija sešus gadus vecāks par mani. Bet man allaž ir patikuši vecāki vīrieši.

Viņi zina, ko vēlās un kā to vēlās. Viņiem ir pieredze. Viņš zināja, kā attiekties pret sievietēm. Un viss, ko es jau nosaucu, lika man uzdrošināties pārkāpt sev uzstādītos noteikumus: es uzsāku savu pirmo dēku, esot attiecībās. Nezinu, kas notika manā prātā, bet es to atkārtoju atkal un atkal. Un atkal. Un tad vēl. Es nespēju to pārtraukt. Viņš bija kā narkotikas.

Kā lai es to pārtraucu?

Es ļāvos dēkai, riskēdama pazaudēt vīrieti, ar kuru vēlējos pavadīt visu savu dzīvi. Es turpināju sev stāstīt, ka dēka ir tā vērta. Ka mīļākais ir lielisks tik daudzu iemeslu dēļ. Bet viņš nebija perfekts! Viņam bija trūkumi, kādi nepiemita manam mīļotajam. Trūkumi, kas darīja mani traku…

Un šobrīd nekas nav mainījies. Dēka turpinās.

Ko tagad?

Šķiet, ka loģiskākā atbilde ir šķiršanās. Un es to mēģināju. Bet tas nav tik vienkārši. Viņš nav puisis, no kura aiziet tik viegli. Un viņš nevēlās mani laist prom. Mums ir kopīga vēsture.

Un dienas beigās jautājums vēl joprojām ir aktuāls: kā man rīkoties?

Iesaki šo rakstu citiem!

Pievienot komentāru