Mēs iepazināmies darbā. Man allaž bija citādākas, romantiskas jūtas pret viņu. Bet, protams, dzīve nemēdz būt bez šķēršļiem – viņam bija skaista draudzene un nesen piedzimusi meitiņa.
Nekas starp mums nenotika līdz pēc 4 gadiem viņš izšķīrās.
Mēs devāmies uz pirmo randiņu. Tas bija skaisti, tik skaisti! Mēs iemīlējāmies.
Bet arī šim stāstam bija savs „bet”. Viņš bija cietis no atkarībām. Viņam tuvas bija bijušas narkotikas.
Mēs bijām kopā astoņus mēnešus un tas bija labākais laiks manā dzīvē. Mēs kopā bijām brīnišķīgi, kad viss bija labi. Bet, kad situācija nebija tik laba, arī mūsu attiecības nebija labas. Mēs nekas nekliedzām, bet emocionālās rētas, kuras sniedzām viens otram – tās bija briesmīgas!
Es allaž biju viņam blakus – gan priekos, gan bēdās. Bet viņš nepārtraukti bija problēmu ieskauts, tādēļ, neskatoties uz mīlestību pret mani, viņš nespēja būt veselīgās un normālās attiecībās.
Es viņam devu tūkstoš un vienu iespēju. Laikā, kad mūsu attiecībās bija tik sarežģītas, man nebija neviens, kurš spētu atbalstīt. Mana ģimene dzīvoja tālu un man šķita, ka man nav tādi draugi, kuriem es spētu atklāt to, kas notiek. Es tik ļoti gribēju, lai mums izdodas! Lai viņš mainās!
Bet vienu dienu man pietika – pēc milzīga strīda es devos prom. Es devos tālu jo tālu, jo nevēlējos būt tuvumā visam, kas saistās ar viņu.
Četrus mēnešus no viņa nebija ne ziņas. Galvenokārt jau tāpēc, ka es centos viņu ignorēt. Bet pēc četriem mēnešiem pamazām mēs uzsākām komunicēt. Mēs mīlējām viens otru, lai vai kas, par to es nemaz nešaubījos. Viņš ienīda sevi par visu, ko izdarījis… un es tam noticēju. Lai vai kā es centos atturēties no domām par viņu, mums, tās atkal un atkal atgriezās pie manis. Viņš teica, ka labosies, ja nākšu atpakaļ pie viņa, centīsies. Uzņemsies pilnu atbildību par visu, ko darīs.
Es gribu ticēt, ka viņš ir mainījies. Es stāstu citiem, ka viņš ir mainījies.. lai pārliecinātu sevi.
Mēs esam nožēlojami viens bez otra, bet vēl nožēlojamāki, esot kopā.
Es nezinu ko darīt… tā ir mana lielākā problēma.