„Es tikko izbaudīju savu pirmo skūpstu. Pirmo „pēc –šķiršanās” skūpstu.
Es jutos kā pusaudze, kas rīkojas neprātīgi, kamēr vecāki ir prom. Patiesībā esmu pusmūža sieviete, kas jau piedzīvojusi šķiršanos. Un šobrīd es skūpstos ar puisi, kuru tikko iepazinu.
Viņam ir motocikls. Man – vēlme pēc adrenalīna. Mēs izgājām ārā, lai ieelpotu gaisu, un viņš noskūpstīja mani.
Pieklājīgu meiteņu standartus aizmetot prom, es noskūpstīju viņu.
Un vēl šis – kautrīgs skūpsts, kas seko kaislīga, aizrautīga skūpstīšanās, kas liek aizmirst laiku un realitāti.
Šonakt tā ir vecā, labā skūpstu sesija. Iespējas, ka es šo puisi, tas ir, vīrieti satikšu vēl kādu reizi, ir minimālas. Un tas ir OK. Viņa skūpsti manī atraisa vēlmes, kuras neapzināti vai apzināti biju apspiedusi kopš šķiršanās – vēlmes pēc intimitātes, kā arī vēlmes dzīvot brīvi un azartiski.
Kaut šīs nakts trakulības neattīstīsies, es sev atgādināju, ka esmu intīms un seksuāls radījums. Man patīk attiecības! Man patīk sekss! Un tā tas ir bijis vienmēr. Daži pat ir teikuši, ka mana „seksuālā apetīte” līdzinās vīrieša apetītei. Bet ne visi ir spējuši to pieņemt.
Manas ilgākās attiecības ilga 25 gadus. Tehniski „seksa daļa” šajās attiecības nebija ilga. To beigās es gluži vai lūdzos, lai viņš man pieskaras. Pēdējais salmiņš lūza brīdī, kas viņš bija atradis sievieti, kurai viņš vēlējās pieskarties – bet šī sieviete nebiju es.
Kādu laiku es atļāvu sev priecāties par zvanu, ko pēc šķiršanās saņēmu no viņa. Izrādās, ka zāle citur nav zaļāka. Viņš nebija laimīgs. Viņa jaunās attiecības nebija nekad labāks par to, kas viņam jau bija bijis. Es jau varēju teikt, ka man žēl to dzirdēt, bet tā it nemaz nebija.
Manas dusmas, kas vilkās man līdzi pēc šķiršanās, ir izgaisušas. Esmu gatava dzīvot atkal no jauna. Tādēļ es pavadu laiku ar draugiem. Es cenšos iepazīt jaunus cilvēkus. Satiekot šos cilvēkus, atklāju, ka esmu kļuvusi par jaunu personu.
Es neesmu sieviete, kas tāpat vien skūpsta svešiniekus bārā. Bet šodien es tāda esmu!
Katra diena man sniedz jaunus atklājumus par mani pašu. Es zinu, ka esmu mazliet „salauzta”. Bet man nav vajadzīgs kāds, kas mani salabotu. Manas rētas ir pelnīta, bet brūces – sadzijušas. Es zinu, ka manī ir spēks, kas biedēs daudzus. Bet tas ir mans spēks. Un es ar to lepojos.
Es gribu kādu, kas mani izaicinās. Kādu, kurš padarīs mani stiprāku.”