Savā dzimšanas dienā Toms saņēma no brāļa lielu jo lielu dzimšanas dienas dāvanu. Toms saņēma dāvanā automašīnu.
Kādu dienu, dodamies mājup no darba, autostāvietā Toms pamanīja kādu ielas puiku staigājam gar Toma jauno mašīnu, apbrīnojot to.
„Vai tā ir tava mašīna,” puika jautāja Tomam.
Toms pamāja ar galvu un teica: „Brālis man to uzdāvināja dzimšanas dienā!”
„Tu gribi teikt, ka tavs brālis tev to iedeva un tev tas neko nemaksāja,” puika šokēts jautāja. Viņš turpināja: „Ak vai, kā es vēlētos, kaut…”
Protams, Toms zināja, ko puika ievēlēsies. Viņš noteikti teiks, ka viņš vēlētos sev tādu brāli. Bet puiša teiktais šokēja Tomu vairāk nekā jebkas cits būtu varējis…
„Es vēlētos, kaut es spētu būt tāds brālis,” puisis noteica.
Toms aizkustināts paskatījās uz puisi. Viņš sen nebija saticis cilvēku, pret kuru viņš justu cieņu un apbrīnu tik lielā apjomā. Un Toms piebilda: „Vai tu gribētu izbraukt ar manu automobili?”
„Ak vai, es būtu sajūsmā par to,” puisis iesaucās.
Pēc neilga brauciena puisis jautāja Tomam: „Vai tas tevi pārāk neapgrūtinātu, ja tu nobrauktu gar manu māju?”
Toms iesmējās. Viņš zināja, ko puisis gribēja – viņš gribēja palielīties kaimiņiem, ka arī viņš var braukt tik skaistā un lielā automobilī.
Bet Toms kļūdījās.
„Vai tu vari lūdzu apstāties pie šīm trepēm un pagaidīt mazliet,” puisis lūdza. Puika uzskrēja pa trepēm un iegāja kādās durvīs. Pēc kāda brīža Toms dzirdēja puisi nākam atpakaļ, bet viņš nāca lēnām, mierīgi. Viņš uz rokām turēja savu brāli. Viņš nebija pārāk vesels. Viņam piemita ķermeņa deformācijas.
Puisis apsēdās uz kāpnēm, turēdams brāli klēpī. Viņš apsēdināja viņu tā, lai jaunākais brālis varētu redzēt mašīnu.
„Redzi, te viņš ir, brālīt. Gluži tāpat, kā es tev teicu. Viņa brālis viņam uzdāvināja šo mašīnu un viņam pašam tā neizmaksāja it neko. Kādu dienu arī es tev uzdāvināšu tādu mašīnu un tad tu pats varēsi apskatīt visas skaistās lietas veikalos un visus skaistos skatus ap mums, par kuriem es tev tik daudz esmu stāstījis,” puisis mīloši noteica…