Es iepazinos ar savu topošo sievu darbā. Viņa bija neizsakāmi skaista, gudra, smieklīga un mūsu sarunas raisījās nepiespiesti un brīvi. Viss bija brīnišķīgi! Mēs sākām flirtēt – tā pamazām – līdz es viņai iedevu savu numuru. Viņa teica, ka tas ir brīnišķīgi, bet piebilda, ka ir precējusies. Es, kā jau džentelmenis, atvainojos un teicu, ka to nezināju (jo viņa tik tiešām ne reizi to neminēja). Uz to viņa atbildēja, ka vīrs ir „prom”. Es pieņēmu, ka viņš ir armijā vai dienestā, bet izrādījās, ka viņš ir cietumā par narkotiku kontrabandu.
Mēs turpinājām savas attiecībās – mēs runājāmies darbā kā labi draugi, līdz vienu vakaru mēs izlēmām doties uz bāru kopā. Viss, kā jau paredzams, beidzās ar skūpstiem pirms atvadām. Un drīz vien viss kļuva nopietnāk. Mēs bijām iemīlējušies. Attiecībām kļūstot nopietnākām, mēs biežāk bijām kopā. Līdz viņa palika stāvoklī ar mūsu meitiņu.
Viņa informēja savu vīru par situāciju un viņi izšķīrās.
Mēs nopirkām māju, mums piedzima meitiņa, viņa teica, ka dzīve ir viss, ko viņa līdz šim bija vēlējusies. Sapņu piepildījums tā teikt.
Pēc kāda laika viņas bijušais iznāca no cietuma.
Viņa atdeva bijušajam dažas viņa mantas un pēkšņi viņai bija „nepieciešams kāds laiks”. Viņai bija jūtas pret viņu. Viņa devās pie savas mātes uz pāris nedēļām. Tikai, kā izrādījās, viņa pavadīja laiku ar savu bijušo…
Es, protams, biju satriekts – pat lūdzos, lai viņa atgriežas pie manis.
Un tik tiešām – viņa atgriezās. Mums piedzima otrais bērns, mēs apprecējāmies. Viss bija labi.
Pēc diviem gadiem laulībā, es sāku justies nožēlojami – es strādāju garas jo garas stundas, lai nodrošinātu mūs; jutos ļoti tālu no ģimenes. Ar laiku pamanīju izmaiņas manas sievas uzvedībā. Viņa allaž turējās pie sava telefona, ņēma to līdzi visur, kur gāja. Uzstādīja telefonam paroli.
Ziņkārība mani uzveica, tādēļ es nolēmu „uzlauzt” viņas telefonu. Pēc nedēļas pūliņiem man tas izdevās. Un tur es redzēju saraksti starp viņu un viņas kolēģi. Viņa viņam bija sūtījusi fotogrāfijas, kurās viņa redzama kaila vannā, bet viņš atbildējis, ka vēlētos būt vannas putas ap viņu. Man no tā palika pretīgi! Bet vēl pretīgāks man šķita fakts, ka kolēģis bija resns, plikpaurains, vecs – nu ne īsti viņas tips.
Mana sirds plīsa, man šķita, ka es to reāli fiziski varu just. Kad es viņai pateicu, ka visu zinu, saņēmu atbildi: „Un ko tad tu gaidīji?”
Tiešām? Tiešām?
Es devos pie sava brāļa, lai nomierinātos. Un drīz vien saņēmu no viņas zvanu, ka viņa grib mani atpakaļ. Un ziniet ko? Es pieļāvu lielāko kļūdu – es atgriezos.
Ir pagājuši divi gadi un nav bijusi diena, kurā es to nenožēlotu. Tagad viņa saka, ka nevar ar mani būt, jo es dzīvoju pagātnē.
Es ienīstu, ka viss sabrūk. Bet vēl vairāk es ienīstu sevi pat to, ka nepārtraucu to visu, vēl pirms tas sākās…