„Mana 19 gadus ilgā laulība bija beigusies negaidīti un, protams, skumji. Mana labākā draudzene dzīvoja otrpus ASV – visus šos gadus mēs bijām saglabājušas labas attiecības, kontaktus; es biju apciemojusi viņu, bet viņa nebija apciemojusi mani, jo viņas vīrs bija tā saucamais „kontroles frīks”, kurš nespēja paciest to, ka viņa sieva būtu prom no viņa.
Dienu pēc tam, kad bija skaidrs, manai laulībai pienācis gals, es viņai piezvanīju un pavēstīju šīs ziņas. Drīz vien pēc zvana es saņēmu zvanu atpakaļ, kurā saņēmu ziņu, ka viņa brauc pie manis.
Viņa – mana draudzene – atbrauca. Es paņēmu atvaļinājumu no darba. Viss bija labi. Drīz vien draudzene man pavēstīja, ka tepat netālu ir kāda izšuvumu izstāde, kuru viņa ļoti vēlās redzēt. Tā kā manu vēlmju spektrs tajā brīdi tāpat nebija īsti nekāds, es piekritu viņas idejai. Un tā mēs aizbraucām uz izšuvumu izstādi.
Ja nu tu neesi bijis šādā izstādē, ļauj, es tev došu priekšstatu, kāda tā ir. Tā ir liela jo liela telpa, kurā pie sienām, no griestiem un visādi citādi ir piekarinātas liela izmēra segas ar izšuvumiem uz tās. Pie katras segas ir lapa ar darba autora vārdu un īss apraksts, kādēļ tieši šāds darbs veidots, ka tas veltīts un tā tālāk. Izšuvumi atrodas acu skatiena līmenī un tie tiek izvietoti tā, ka tie veido tādas kā segu sienas, kas padara iespēju apskatīties darbus intīmāku un patīkamāku.
Tā mēs staigājām un staigājām, līdz draudzene mani paņēma aiz rokas un teica – seko man. Mēs nonācām pie brīnumskaista izšuvuma, kas bija acīmredzami viens no skaistākajiem, kāds šajā izstādē bija. Es piegāju tuvāk izšuvumam un izlasīju autores vārdu.. Un darba veltījums? Šis darbs bija veltīts man! Tas bija ārkārtīgi smalks darbs. Viņa bija to veidojusi gadiem, kopš dienas, kad mēs izšķīrāmies. Izšuvuma nosaukums bija „Ceļš uz Oklahomu” – tas godināja mūsu abu attiecību sākumu un ceļus, kādus mēs katra bijām aizgājušas. Ilgi viņai nebija bijusi nepieciešamība steigties, lai to pabeigtu, bet, kad es izšķīros, viņa bija nolēmusi to ātri jo ātri pabeigt, pieteikties izstādei un veltīt to man.
Šis darbs lika man saprast, cik īpaša es esmu kāda cilvēka dzīvē. Ne tikai kāda, bet manas labākās draudzenes.
Viņa pienāca no muguras un apskāva mani. Es raudāju, protams, ka es raudāju.
Vēl šodien manā īpašumā ir šis izšuvums. Tas man ik dienu atgādina par to, cik skaista ir draudzība un cik patiesi vērta tā ir…”