„Manai sievai un man piederēja divi suņi, kas bija ar mums bijuši vēl pirms mēs abi satikāmies un apprecējāmies. Tas ir, manai sievai bija suns vārdā Zakijs, bet man suns vārdā Sems. Kad mēs sākām dzīvot kopā, šie suņi darīja to pašu. Sems bija miermīlīgākais suns, kādu cilvēki jebkad bija redzējuši. Viņa pretpols bija Zakijs. Neskatoties uz to, ka viss bija kārtībā un mājās bija miers, manas sievas suns Zakijs nevarēja mani ciest. Varētu pat teikt, ka viņš mani ienīda. Bet mēs kaut kā sadzīvojām.
Kad mūsu meitiņa piedzima, es pateicu: „Ja viņš – Zakijs – kaut kādā veidā apdraudēs mūsu meitu, viņam jāpazūd no šīs mājas.
Kad atvedām mājās mūsu jaundzimušo metiņu, abi suņi, astes luncinādami, devās pie viņas šūpulīša. Pārsteidzoši, bet man bija Zakijs ar spēku jārauj prom no meitiņas, jo viņš nepārstāja viņu laizīt. Zakijs kļuva par mūsu meitas aizbildni. Un, kad viņa kļuva lielāka un jau spēja pati staigāt, Zakijs katru vakaru pavadīja viņu augšup pa trepēm uz guļamistabu, mazliet pagaidīja, līdz viņa bija palīdusi zem segām, un nogūlās meitiņai blakus. Abi bija nešķirami.
Tomēr kādu dienu mūs piemeklēja viena no briesmīgākajām dienām mūsu dzīves. Zakijs bija smagi saindējies. Ārsti teica, ka nekas vairs nav labojams…
Tas brīdis, kurā man bija jānoraugās, kā mūsu 4 gadus vecā meitiņa atvadās no sava iemīļotā suņa, bija kā naža dūriens sirdī. Tā nu es tur stāvēju kopā ar savu mīļoto sievu, aizturot asaru jūru, kas manī brieda…
Tas pašas dienas plkst. 8 vakarā mūsu meitiņa devās uz kāpņu pusi, lai dotos uz savu istabu. Tajā brīdī mēs visi sapratām, kas patiesībā šodien noticis. Pēc 4 gadiem – vienīgajiem viņas dzīves gadiem uz Zemes, pirmo reizi dzīvē viņai būs jādodas uz savu istabu vienai. Jāiemieg vienai un arī jāsapņo – vienai. Ar šausmu pilnu skatienu viņa paskatījās uz savu māti. Viņas acīs bija saskatāmas skumjas un panika… Pār viņas vaigu noripoja asara.
Tieši šajā brīdī mans suns, kas mīlēja mūsu meitu tikpat dārgi un nesavtīgi, piegāja pie viņas. Viņš nekad nebija saņēmis tik lielu mīlestību no mūsu meitiņas, kādu Zakijs bija saņēmis, tomēr tas viņu – Semu – neatturēja. Ar savu miklo purniņu Sems pabakstīja viņas roku un uzlika vienu ķepu uz trepēm un ieskatījās viņai acīs. Drīz vien viņi abi kopā gāja augšup pa trepēm un mana meitiņa cieši jo cieši turējās pie Sema.
Nākamos 6 gadus, līdz Sema dzīve ar mums tuvojās izskaņai, viņi abi ik nakti devās augšup pa trepēm… gluži tāpat, kā to bija darījis Zakijs.”