“Viņi satikās kādā pasākumā. Viņa bija apburoša – neskaitāmi puiši dzinās pēc viņas. Bet viņš bija viduvējs, neviens viņam nepievērsa uzmanību.
Pasākuma novakarē viņš beidzot atrada sevī nepieciešamo drosmi un uzlūdza meiteni uz tasi kafijas. Meitene, kaut apmulsusi, aiz pieklājības piekrita.
Viņi satikās kādā jaukā kafijas namiņā. Viņš bija pārāk uztraukts, lai kaut ko pateiktu. Bet viņa jutās neveikli, klusuma dēļ, gaidīdama kafiju.
Viņa pie sevis domāja: „Kaut tas ātrāk beigtos… ļauj man iet mājās…” Viesmīlim pienākot ar kafijas tasēm, puisis negaidīti viņam palūdza: „Vai jūs, lūdzu, varētu atnest man sāli? Es vēlētos to pievienot savai kafijai!”
Visi skatījās uz pusi. Cik dīvains lūgums gan tas bija! Puisis piesarka, tomēr, pildīdams savu apņemšanos, pievienoja sāli kafijai un izdzēra to. Meitene ziņkārīgi pajautāja: „Kādēļ šāds ieradums?”
Puisis, iedzerdams vēl pāris malkus kafijas, atbildēja: „Kad es biju mazs, mēs ar vecākiem dzīvojām pie jūras. Man ļoti patika spēlēties jūras krastā… un katru reizi, kad dzeru kafiju ar sāli, garša man atgādina skaistās bērnības atmiņas. Es dzeru šo kafiju, un domāju par savu bērnību, savām bērnības mājām, dzimto pilsētu. Man tā tik ļoti pietrūkst! Un man pietrūkst mani vecāki, kuri vēl joprojām tur dzīvo.” Kamēr puisis to stāstīja, viņa acis lēnām pildījās ar asarām.
Meitene bija dziļi aizkustināta.
Vīrs, kurš izjūt alkas pēc dzimtajām mājām, noteikti ir vīrs, kurš mīl mājas, rūpējas par tām, ir atbildīgs un uzticams. To nodomādama, arī meitene sāka runāt par savām mājām, kas nu ir tik tālu no viņas. Viņa stāstīja par savu bērnību, ģimeni.
Dienas beigās tā bija izdevusies diena, izdevies randiņš un brīnišķīgs kopīgā stāsta sākums.
Bet randiņš vēl nebija beidzies. Viņi turpināja runāt, smieties, un pamazām viņa atklāja, ka šis puisis ir viņas sapņu puisis: tolerants, sirsnīgs, gādīgs un jauks. Viņš bija lielisks! Un nebūtu bijusi kafija ar sāli, viņa tā arī to neuzzinātu.
Atlikušais stāsts bija gluži tāds pats, kā paši labākie mīlas stāsti: princese apprecēja princi. Viņi dzīvoja laimīgi, apprecējās. Un, jā, katru reizi, kad meitene gatavojam viņam kafiju, viņa tai pievienoja sāli – tieši tā, kā viņas mīļotajam garšoja kafija.
Pēc 40 lieliskiem laulību gadiem vīrs nomira kādas slimības uzveikts.
Pēc kāda laika viņa mīļotā sieva atrada vēstuli no vīra, kuru viņš tai bija atstājis:
„Mana mīļotā,
Lūdzu, piedod man, bet es tev esmu melojis. Tikai vienu reizi. Atceries mūsu pirmo tikšanos? Es biju ārkārtīgi uztraucies, tādēļ cukura vietā es paprasīju sāli. Biju pārāk apkaunots, lai to atzītu, tādēļ centos atrisināt situāciju tik labi, cik vien to spēju. Es nekad nebūtu varējis iedomāties, ka tik dīvaina saruna mūs satuvinās un mēs uzzināsim tik daudz ko viens par otru! Es nekad nebūtu iedomājies, ka šāda saruna iesāks mūsu attiecības.
Vēlāk, kad bijām jau kopā, vairākas reizes es gribēju tev pavēstīt patiesību. Bet es baidījos, ka tu domāsi, ka esmu melis. Baidījos, ka tu man vairs neticētu.
Tagad, kad apzinos, ka mirstu, es vairs nebaidos tev pateikt patiesību: Man nepatīk sāļa kafija!
Vēl jo vairāk – es to ciest nevaru. Cik dīvaina garša – sāls ar kafiju! Bet tieši tādēļ, ka tu man to gatavoji, es to dzēru! Es to dzēru visu savu dzīvi.
Mīļotā, lūdzu piedod man. Piedod man par melošanu toreiz tajā kafijas namiņā. Piedod, ka nepateicu tev patiesību katru reizi, kad tu man gatavoji kafiju. Bet es nemeloju tagad, sacīdams, ka tieši tāda kafija – kafija ar sāli – man garšoja vislabāk, jo tā bija tevis taisīta. Un es to negribētu citādu!
Neprātīgi iemīlējies tevī,
Tavs mīļais vīrs.”
Un, ja kāds viņai kādreiz būtu pajautājis, kā garšo kafija ar sāli, viņa atbildētu:
„Kā mīlestība.”