Kādu dienu es palīdzēju savai vecmāmiņai ar datoru. Pamācīju, iedrošināju un centos visādi pārliecināt, ka dators nav nekas tik sarežģīts, un tas ir piemērots arī viņai. Parādīju, kā strādā meklētāji, kādas spēles pieejamas, zvanu konferences. Šī pārliecināšana bija veiksmīga un vecmāmiņa sāka lietot savu pirmo datoru.
Pēc pāris nedēļām es atkal ierados pie vecmāmiņas. Mēs runājāmies, dzērām tēju un ēdām kūciņas. Jauki.
Drīz vien es pārliecinājos, ka ar datoru viss kārtībā. Es atšķīru pirmo lapu, tā bija meklētājs. Un tajā brīdī es piedzīvoju brīdi, ko neaizmirsīšu nekad..
Meklētājs uzrādīja vecmāmiņas meklēto vārdu vēsturi. Tie lika manai sirdij sarauties un vienlaikus priekā sākt pukstēt spēcīgāk..
Vecmāmiņa bija meklējusi sekojošas frāzes:
„Kas notiek pēc tam, kad mēs nomirstam?”
„Vai mans vīrs gaidīs mani debesīs?”
„Vai mani bērni mani atpazīs, kad būs pienācis viņu laiks ierasties debesīs?”
„Vai Dievs var izvēlēties, kad ir pienācis mans laiks mirt?”
Šis saraksts bija garāks, bet tieši šīs frāzes manā prātā iespiedušās visspēcīgāk. Iemesls tam ir mans vectētiņš, kurš nomira pirms četriem gadiem. Es zinu, cik ļoti mana vecmāmiņa viņu mīlēja.. vismaz man šķiet, ka es zinu.
Bet es nespēju iedomāties, kādas ir sajūtas, kad nākas zaudēt kādu, ar kuru kopā esi bijis vairāk nekā 60 gadus. Kādu, ar kuru kopā uzaudzināti pieci bērni un desmit mazbērni..
Es neesmu reliģiozs un es neticu pēcnāves dzīvei, tomēr doma par to, cik liels mierinājums, atbalsts var būt doma par to, ka kaut kur tālu, tālu mūs gaida visi, kurus jebkad esam mīlējuši, ir skaista. Neizsakāmi skaista..
Un, ja tā sniedz manai vecmāmiņai mierinājumu un cerību, ka viņa kādreiz atkal būs kopā ar savu mīļoto vīru, es nevarētu būt priecīgāks un atbalstošāks.