Mēs dzīvojām mazā, šaurā dzīvoklītī, cīnīdamies, lai spētu nomaksāt īri. Mums bija jāpielāgojas jaunam darba, dzīves vietai, vecāku pienākumiem. Bet ar laiku viss sāka pamazām nokārtoties. Mēs pat sākām izbaudīt dzīvi jaunā pilsētā! Pēc kāda laika mēs ievācāmies lielākā trīs istabu dzīvoklī un beidzot varējām uzelpot. Mēs to bijām paveikuši!
Bet vai tiešām? Pēc sešiem mēnešiem, bez nekādiem brīdinājumiem, vīrs mani pameta.
Vai viņš mani krāpa? Iespējams. Viņš ilgas stundas pavadīja pie datora, izvairīdamies no reālām kopīgām aktivitātēm. Arī mūsu seksa dzīve nebija vairs tā labākā. Bet ar mazuli pie sāniem, ilgām darba stundām.. tas šķita pašsaprotami. Iespējams, ka es biju pārāk aizņemta, lai pamanītu zīmes par krāpšanu.
Vienas nakts laikā es kļuvu par vientuļo māti ar milzīgu kredītu uz pleciem, bez tuviem draugiem vai ģimenes. Sāpes bija tik lielas, ka pirmās nedēļas es centos koncentrēties tikai uz savu meitu. Bet vakaros es raudāju tik ilgi, līdz iemigu.
Ar laiku es beidzot sāku pieņemt jauno realitāti. Es atklāju balsi, kas man bija visu laiku teikusi: „Tevi pameta. Un tagad tu esi viena.”
Ar katru reizi, kad, esot cilvēkos, teicu sev šos vārdus, to ietekme samazinājās. Un ar laiku es sapratu, cik cilvēki ir lieliski un ka es neesmu vienu. Sieviete, ar ko kopā strādāju, palīdzēja man pārdot dzīvokli, kuru nevarēju vairs atļauties. Kāda cita palīdzēja pārvākties un pieskatīt meitiņu. Tas bija grūti, bet man apkārt bija cilvēki, kas saprata vai izlikās saprotam to, kam es eju cauri. Lai vai kā – tas palīdzēja.
Bija pagājis gads, un es beidzot biju arī oficiāli šķīrusies. Es paņēmu meitu pie rokas un devos drosmīgi jaunajā dzīvē.
Šodien ir pagājuši teju 15 gadu kopš tā brīža. Esmu laimīgi atkal apprecējusies. Man apkārt vēl pat šodien ir cilvēki, kas palīdzēja tad, kad bija visgrūtāk. Un es par to esmu neizsakāmi priecīga!
Mana meita ir 17 gadus veca goda studente, kas drīz uzsāks pēdējo vidusskolas gadu. Viņa bija mana gaismiņa, kas palīdzēja tikt galā par ar visgrūtākajām situācijām…