Sen jau vairs neesmu tipiskajā jaunieša, maksimālista vecumā. Esmu skolotāja, kas drīz tuvosies trešā gadu desmita nogalei. Bet reizēm, kad klausos, kā cilvēki mēdz runāt par jauniešiem, sāku iekšēji dusmoties.
Pirmkārt, kādēļ mēs uzskatām, ka jaunieši ir mazvērtīgāki par pieaugušajiem? Viņi ir starojoši, enerģiski, atjautīgi, mācīties alkstoši. Viņi ir viss tas, pēc kā alkstam, paši novecojot. Mēs bieži vien sakām „Kad paaugsies, sapratīsi!”.. Protams, ir lietas, kas nāk tikai ar pieredzi. Bet tas nenozīmē, ka jaunieši nesaprot tādas emocijas kā prieku, bēdas, greizsirdību vai mīlestību. Ja jaunieši mums sniedz padomu, kādēļ gan to neuzklausīt un neizvērtēt? Kādēļ nepadomāt, ka arī šīs jaunās dvēseles mums var sniegt labākos padomus, kādi vispār eksistē?
Otrkārt, kādēļ mēs norakstām jauniešu emocijas kā kaut ko neīstu? Kā „jauniešu maksimālisma” sekas. Jā, jaunieši ir emocionālāki, bet tam ir ļoti labs iemesls. Esat kādreiz dzirdējuši par hormonu svārstībām? Tās nav izdomātas. Kādēļ mēs nedusmojamies uz grūtnieci, kad tā ir pakļauta hormonu svārstībām, bet esam nikni kā zvēri, kad hormonu svārstībām pakļauti jaunieši? Kādēļ nepamācam, nesamīļojam un necenšamies saprast?
Treškārt, kādēļ mēs uzspiežam jauniešiem savus sapņus un idejas. Diendienā es redzu lieliskus, talantīgus jauniešus, kuri atsakās no saviem sapņiem un talantiem, jo „tie ir bezjēdzīgi”. Interesanti, kur viņi iegūst šādas idejas. Vēl sliktās ir frāzes, kas sākas ar „Tētis grib, lai studēju tur un tur…” vai „Mamma teica, ka nepalīdzēs man, ja darīšu to un to…”. Vairums pieaugušo ir dzīvē vīlušies cilvēki jaunieša prātā. Tikai bez visa tā prieka, enerģijas un vēlmes rīkoties. Vai tiešām tie ir tie labākie piemēri, no kuriem mācīties?
Ko es vēlos jums pateikt?
Jūsu bērni, jaunieši ir fantastiski! Tie ir cilvēki, kas gatavi gāzt kalnus. Nenogaliniet šo degsmi un liesmiņu tās deglī. Ļaujiet tai kvēlot! Mīliet to tādu, kāda tā ir.