Viens no maniem mīļākajiem stāstiem par dāsnuma vērtību saucās „Akmens zupa”. Šim stāstam ir daudz un dažādi varianti, dažādās kultūrās, bet visi ir ļoti līdzīgi. Katrs no tiem sākās ar ceļotāju, kurš ieradies pilsētā, kurā valda trūkums un bads. Pilsētnieki baidīdamies par to, ka viņš vēlēsies ēst ēdienu par velti, cenšas šo ceļotāju atrunāt no nakšņošanas ciematā. „Nav pilnīgi nekā ēdama šajā pilsētā,” pilsētas ļaudis stāsta ceļotājam. Ceļotājs paskaidro, ka viņam nevajag ēdienu nemaz, patiesībā viņš bija gribējis pagatavot zupu, ar kuru padalīties ar pilsētas ļaudīm. Pilsētnieki ar aizdomām vēro kā ceļinieks veido ugunskuru un piepilda katlu ar ūdeni. Ar milzīgu ceremoniju viņš izvelk no somas akmeni un iemet to vārošajā ūdens katlā. Viņš ekstravaganti pasmaržo šo brūvējumu un apstāsta, cik garda akmens zupa esot. Kad pilsētnieki sāk izrādīt interesi viņš piemin, ka zupu varētu uzlabot ar mazlietiņ kāposta. Kāds pilsētnieks apdomājies atnes kāpostu ar ko padalīties. Tad viņš turpina sacīdams, ka akmens zupa vislabāk garšo, ja tai pievieno arī mazlietiņ burkānu. Cits iedzīvotājs apdomājas un atnes mazliet burkānu, ko viņš iemet katlā. Šī epizode atkārtojas līdz nu jau akmens zupā ir burkāni, kāposti, sīpoli, bietes un daudz kas cits. Šī zupa ir tik bagātīga, ka visi ciema ļaudis tiek kārtīgi pabaroti.
Stāsta morāle: Dalīties ir īpaši nozīmīgi, ja mēs uzskatām, ka kaut kam ir ierobežojumi (tas var attiekties arī uz enerģiju). Katrs pilsētas iedzīvotājs aplūkoja, kas viņam ir un nodomāja, ka ar mazumiņu sīpolu (kāpostu vai burkānu) es nepabarošu savu ģimeni un samierinājās. Mēs varam dalīties pat ar mazumiņu, arī ar mīlestību un idejām. Ceļotājs apzīmē katrā mūsos esošo potenciālu iedvesmot apkārtējos, kļūt dāsnākiem, kas var mums noteikti pašiem palīdzēt arī nākotnē. Ceļotāja garā domājot, ir iespējams padarīt pasauli par labāku vietu.