„Reiz kāda jauna ģimene ievācās mājā, kas atradās tieši blakus kādam zemes gabalam, uz kura bija paredzēts būvēt jaunu māju. Drīz vien, pēc pāris dienām, būvnieku komanda ieradās mājā, lai uzsāktu tās celtniecību.
Šīs jaunās ģimenes 5 gadus jaunā meita blakus notiekošos procesus uzņēma ar lielu interesi, tādēļ katru dienu sēdēja savas mājas pagalmā, tuvu pie otras mājas robežas, un novēroja strādniekus.
Drīz vien būvnieku komanda pierada pie šīs jaunās novērotājas un pieņēma viņu kā savas komandas talismanu. Viņi runājās ar meiteni, ļāva viņai sēdēt ar strādniekiem, kad tie ieturēja pusdienu pārtraukumus, un reizi pa reizei deva viņai mazus darbiņus, lai ļautu mazajai lēdijai justies svarīgai un novērtētai.
Pirmās nedēļas beigās strādnieku komanda pasniedza mazajai meiteni aploksni, uz kuras bija rakstīts „Tava pirmā alga”. Aploksnē iekšā bija desmit eiro. Meitene priecīgi devās pie savas māmiņas, kas ierosināja, ka šie desmit eirojāaiznes uz banku un jānogulda krājkontā.
Nākamajā dienā, kad mazā meitene un viņas māmiņa nonāca bankā, viņas apkalpojošā dāma bankā bija ļoti pārsteigta un jautāja mazajai meitenei, kā viņa tik jaunā vecumā jau tikusi pie savas pirmās algas.
Meitene lepni atbildēja: „Pagājušajā nedēļā es strādāju ar īstiem celtniekiem, ceļot māju blakus mūsu pašu mājai!”
Un bankas asistente jautāja: „Ak vai! Vai tu arī nākošnedēļ celsi māju?”
Uz ko mazā meitene atbildēja:
„Jā, ja tie sasodītie nelieši no veikala beidzot atvedīs to sasodīto javu un bruģi, bļin…”
Stāsta morāle: Bērni ir kā mazas emociju, rīcības un attieksmes „švammītes”! Domā, ko runā viņu priekšā! Esi labākais piemērs, no kura mācīties.