Kādu dienu 11 gadus vecā meitenīte prasīja savam tēvam: „Tēti, tēti, ko tu man uzdāvināsi uz mani piecpadsmito dzimšanas dienu?”
Uz to tēvs atbildējs: „Tas vēl ir tik tālu. Mums vēl ir ļoti daudz laika.”
Laiks gāja. Meitenei nu bija jau četrpadsmit gadu. Bet kādu dienu viņa noģība un tika aizvesta uz slimnīcu. Pēc kāda brīža ārsts iznāca un teica viņas tēvam, ka meitenītei ir slima sirds un visticamāk viņa ilgi vairs nedzīvos.
Tēvs iegāja istabā un apsēdās blakus savai mīļajai, mazajai meitiņai. Un viņa tam teica: „Tēti, vai viņi jau tev pateica? Vai viņi tev pateica, ka es drīz vien miršu?”
Uz to tēvs atbildēja: „Nē, tu dzīvosi,” slaucīdams asaras no saviem vaigiem, nespēdams noticēt tam, ka liktenis nolēmis viņam atņemt viņa mīļāko un vienīgo meitu…
Un, pirms tēvs devās prom, meitiņa viņam vēlreiz pajautāja: „Bet tēti, kā tu vari būt tik drošs?” Un viņš pārliecinoši, pus-aizlauztā balsī noteica: „Es zinu…”
Drīz jau arī tuvojās diena, kad meitenei palika piecpadsmit gadi. Viņa bija slimnīcā bijusi vairākas nedēļas un beidzot bija pienācis laiks doties mājup. Ierazdamās mājās, viņa atrada vēstuli uz savas gultas spilvena. Tajā bija rakstīts sekojošais:
„Manu mīļo, mīļo meitiņ…
Ja tu šo lasi, tev viss ir kārtībā. Un viss noritējis labi – tieši tā, kā es tev teicu.
Kad tu biji maza, tu man jautāji, ko es tev uzdāvināšu uz tavu piecpadsmito dzimšanas dienu. Tad, kad tu man to jautāji, es nezināju, ko lai tev atbildu.
Bet, tad, kad tu nokļuvi slimnīcā, es sapratu..
Es sapratu, ka gribu tev uzdāvināt dzīvību.
Tādēļ mana dāvana tev ir mana sirds.
Es mīlu tevi! Un gribu tev visu to labāku.
Esi laimīga!
Tavs mīlošais tēvs…”
Jā!Nav iespējams neraudāt!Asaras pašas laužas uz āru!
tieši tā!
Kāda raudāšana, 100 reižu jau ir bijis.
bija 100 reizu ar puisi kam paliek 18 gadu untt. bet vienalga asaras pasas birst.
Un protams visi šie stāsti nav reāli, jo a) Tev vajadzētu veikt pašnāvību b) Tev to vajadzētu darīt kontrolētā vidē slimnīcā, lai uzreiz orgānu varētu saglabāt, ko neviens ētisks ārsts nepieļautu un arī nedarītu, jo neviena dzīvība nav svarīgāka par citu. Tāpēc ir donori un rindas, bet realitātē cilvēki aiziet bojā, jo visiem “rezerves” orgānu nepietiek tāda ir realitāte.