Reiz – sen senos laikos – dzīvoja jauns puisis, kurš bija ļoti talantīgs, radošs, pievilcīgs, un viņa nākotne bija daudzsološa. Viņš bija tāds cilvēks, par kura potenciālu neviens nešaubījās. Bet viņš raksturam bija arī dažas negatīvas šķautnes – viņš bija egoistisks un arī agresīvs. Kad puisi sadusmojās, viņš mēdza paveikt ko tādu, kas sāpināja visus pārējos. Bieži vien pat šķita, ka viņam ir absolūti vienalga par cilvēkiem ap viņu. Pat par draugiem. Viņam, protams, bija daži draugi. Bet šo „dažu draugu” faktoru viņš skaidroja ar to, ka „visi pārējie gluži vienkārši ir stulbi”.
Ar laiku viņa vecāki sāka uztraukties par šādu attieksmi. Līdz beidzot puiša tēvam radās ideja. Viņš noslēdza darījumu ar savu dēlu. Viņš pasniedza dēlam maisiņu ar naglām un lielu, lielu āmuru, teikdams: „Es gribu, lai tu atbrīvojies no savām negācijām un dusmām pavisam! Katru reizi, kad tu zaudē savaldīšanos vai kļūsti agresīvs, iesit vienu naglu sētā! Sit naglas tik stipri, cik vien vari!”
Protams, šī vecā sēta bija teju tik cieta kā dzelzs un āmurs tik smags, ka zēnam bija grūti noturēt rokās, kur nu vēl ar to sist naglas!? Tomēr, spītējot tam, pirmās dienas beigās zēns bija iesitis 37 naglas (un šajā brīdī viņš bija viens neganti nikns!). Puisis šo naglu sišanu atkārtoja katru dienu vairāku nedēļu garumā – katru reizi, būdams dusmīgs, viņš iesita vienu naglu. Laika gaitā iesisto naglu daudzums samazinājās. Izrādījās, ka savaldīt pašam sevi un savu neganto raksturu bija patīkamāk un vieglāk, salīdzinot ar grūto naglu sišanu. Beidzot pienāca tā diena, kad sētā netika iesista neviena nagla. Lepns par savu savaldību, puisis devās pie vecākiem, paziņot par šo notikumu.
„Kā atalgojumu par paveikto, tu vari doties un izvilkt vienu naglu no sētas. Patiesībā, par katru dienu, kurā tu būsi bijis savaldīgs, tu drīkstēsi izvilkt vienu naglu no sētas,” teica tēvs.
Pagāja nedēļas – pat mēneši, līdz beidzot puisis lepni varēja vecākiem pavēstīt, ka visas naglas no sētas ir pazudušas.
Kad tas bija noticis, dēls, lepnuma pilns, aizveda tēvu pie sētas, lai parādītu savu veikumu.
„Tu esi paveicis lielu darbu, mans dēls. Bet es gribu, lai tu aplūko sētu. Redzi, kādus caurus tu tajā esi atstājis. Nav svarīgi, vai tu naglas izvilksi no sētas, tā tāpat paliks caurumaina un izmainīta. Tajā allaž paliks naglu rētas. Gluži tāpat ir ar cilvēkiem. Paies gadi, bet cilvēkos vēl joprojām paliks rētas, kuras tu tiem būsi sniedzis. Un nav svarīgi, cik daudzas reizes tu pateiksi „Piedod!”, rētas vēl joprojām tur būs. Bet es gribu, lai tu zini, ka cilvēki ir daudz vērtīgāki par šo sētu. Viņi ļauj mums būt laimīgiem. Viņi palīdz mums kļūt par tādiem cilvēkiem, kādi mēs esam. Un, ja mēs būsim uzticami, šie cilvēki mums sniegs daļu sevis – savu uzticību un mīlestību! Tieši šo iemeslu dēļ mums ir jābūt labiem pret ikvienu cilvēku!”