„Matiass bija ceļā uz mājām, kad viņš pamanīja, ka kāds puisis viņam priekšā bija nokritis, bet visas viņa mantas izbirušas pa zemi, starp šīm mantām arī divi džemperi, beisbola nūja, cimds un neliels kasešu ierakstītājs.
Matiass noliecās, lai palīdzētu puisim salasīt izbirušās mantas. Tā kā viņu ceļš veda vienā virzienā, Matiass palīdzēja puisim nest mantas.
Šī kopēja ceļa laikā, Matiass uzzināja daudz par šo puisis. Viņu sauca Toms, viņš mīlēja video spēles un vēsturi, bet šobrīd skolā viņu piemeklēja problēmas ar mācībām, turklāt viņš tik tikko bija izšķīries ar draudzeni.
Drīz vien viņi bija nokļuvuši pie Toma mājas, tādēļ Toms uzaicināja Matiasu ciemos un krūzi tējas un video spēlēm. Viņi pavadīja patīkami pēcpusdienu, ko pavadīja smiekli un sarunas. Vakaram tuvojieties, Matiass devās mājup.
Arvien biežāk viņi satikās skolā, ēda pusdienas kopā reizi pa reizei, un vienā gadā arī absolvēja vidusskolu. Drīz vien viņi nokļuva vienā un tajā pašā universitātē, kur uzturēja labas attiecības arī turpmākos gadus. Galu galā ilgi gaidīties absolventu gads bija klāt. Trīs nedēļas pirms izlaiduma, Toms palūdza Matiasu un sarunu.
Toms atgādināja par to dienu, kad pirms pāris gadiem Matiass bija viņam palīdzējis:
„Vai tu kādreiz aizdomājies, kādēļ tajā dienā es nesu mājup tik daudzas mantas? Redzi, tajā dienā es iztīrīju skapīti, lai nevienam neatstātu nekārtību aiz manis. Es biju sagatavojis savas mātes miega zāles, tādēļ devos mājās, lai veiktu pašnāvību. Bet pēc tam, kad mēs bijām pavadījuši pēcpusdienu smejoties un runājot, es jutos labi. Es beidzot jutos labi. Ja tu zinātu, cik sen tas nebija noticis! Redzi, Matiass, tu izglābi manu dzīvību. Paceļot tās grāmatas, tu paveici ko daudz vairāk. Tu izglābi manu dzīvību!”