„Dēls, kad man bija 5 vai 6 gadi, es konkrēti zināju, ko vēlos. Es gribēju kļūt par dziedātāju, jā, tici vai nē, bet es gribēju kļūt par dziedātāju, tādu, kāds bija Frenks Sinatra vai Tonijs Benets.
Kad biju mazs, manas mātes radio allaž skanēja, un viņa vienmēr klausījās populārāko viņas laika mūziku. Arī es klausījos. Un zināju, ka dziedāšana ir tas, ko es vēlos darīt.
Tad, kad es uzsāku pirmo klasi, es zināju visu populārāko dziesmu vārdus – es mūziku pazinu ar savu sirdi, es to izdzīvoju. Otrās vai trešās nedēļas laikā pēc skolas sākšanās, skolotāja jautāja klasei: „Vai kādam no jums piemīt kāds talants, teiksim, dziedāšana vai dejošana, varbūt pat burvju triki?”
Tajā brīdī es pacēlu roku un pateicu, ka, es protu dziedāt. Tādēļ viņa jautāja, vai es varētu uzdziedāt mazliet klasei. Neskatoties uz to, ka es nekad vēl nebiju dziedājis citu cilvēku priekšā, ja neskaita manu māti, es tomēr piekritu.
Es izvēlējos savu mīļāko dziesmu un nodziedāju to visu pareizi –gan vārdus, gan melodiju. Es vēl joprojām atceros, kas tā bija par dziesmu.
Kad es beidzu dziedāt, gan skolotāji, gan skolēni – visi man aplaudēja. Un tajā es biju pārliecināts, ka mans mūža piepildījums būs dziedāšana.
Bet izrādījās, ka tā bija gan pirmā, gan pēdējā reize, kad es dziedāju publikas priekšā. Dzīvē iekļuva pa visu manām ambīcijām. Bet sapnis par dziedāšanu ir bijis ar mani visu šo laiku – līdz par šodienai. Viss, kas traucēja, bija mans drosmes trūkums, piepildīt savu lielāko sapni. Vienu dienu, mans mīļais dēls, tu pamodīsies 50 gadus vecs, gluži tāpat kā es tagad.
Un izvēle ir tavā priekšā – vai tu spēsi piepildīt savus sapņus, vai arī nobīsies no tiem, lai dzīvotu nožēlā visu savu atlikušo dzīvi.”
.