„Pēc 20 gadiem laulību ostā, sieva man izteica visdīvaināko lūgumu, kādu jebkad biju saņēmis no viņas. Viņa teica: „Es gribu, lai tu aizved citu sievieti uz randiņu – un pavadi ar viņu labu laiku! Man šķiet, ka arī šī sieviete grib laiku ar tevi!”
Šī sieviete, par kuru mana sieva runāja, bija mana māte. Tā bija sieviete, kas jau 19 gadus pavadījusi atraitnes statusā. Viņa bija vientuļa, es zinu, bet darbs un trīs bērnu apgādāšana aizņēma ļoti daudz laika – es pārāk reti biju viņu apciemojis.
Tajā pašā vakarā es viņai piezvanīju un uzaicināju uz kino uz kino un vakariņām – un nosacījums, kādu es izvirzīju bija tāds: tikai mēs divi vien.
„Vai ar tevi viss kārtībā,” māte man jautāja.
„Jā, jā, māt, protams, es vienkārši domāju, ka būtu jauki, ja mēs pavadītu kādu laiku divatā – tikai es un tu,” es atbildēju.
Viņa kādu brīdi padomāja un piekrita.
Tajā piektdienā, kad pēc darba devos viņai pakaļ, biju mazliet nervozs. Bet, ieradies pie viņa mājas, pamanīju, cik mana māte ir skaista! Viņa mati bija ieveidoti lokaini u viņai mugurā bija kleita, kuru viņa bija uzvilkusi savā pēdējā kāzu gadadienā, kurā vēl mans tēvs bija dzīvs. Viņa smaidīja, izstarodama teju eņģeļiem līdzīgu enerģiju.
„Es pateicu saviem draugiem, ka man ir randiņš ar dēlu, viņi nevar sagaidīt, kad viņiem izstāstīšu, kā mums šodien būs gājis,” māte man teica.
Mēs devāmies uz restorānu – tas nebija pats dārgākais vai elegantākais, bet tas bija ļoti patīkams un jauks. Māte pieķērās pie manas rokas – gluži kā pirmā lēdija. Mēs apsēdāmies pie galdiņa un sākām lasīt ēdienkarti. Viņas redze nebija vairs pati labākā, māte varēja saskatīt tikai lielāko druku, tādēļ es lasīju skaļi – mums abiem. Ticis pusē, pamanīju, ka mātes skatiens nenovēršas no manis.
„Kad tu biji mazāks, es allaž lasīju ēdienkarti tev priekšā,” māte nostalģiski noteica.
„Nu tad ir pienācis laiks, kad tu vari ļaut man par tevi parūpēties,” es atbildēju.
Vakariņu laikā mums bija patīkama saruna – nekas pārāk ekstravagants. Mēs uzzinājām, kas noticis manā un viņas dzīvē. Mēs norunājām tik ilgi, ka pat nokavējām filmu.
Vakaram tuvojoties izskaņai, mēs devāmies prom.
Drīz vien māte man teica: „Es labprāt dotos ar tevi uz šādām vakariņām atkal, tikai, ja tu ļauj man būt tai, kura aicina!”
Es piekritu.
„Kāds bija randiņš,” jautāja man sieva, kad ierados mājās.
„Ļoti jauks! Labāks nekā es biju gaidījis!,” atbildēju.
Pēc pāris dienām notika negaidītais. Mana māte nomira no sirdstriekas. Tas notika pēkšņi un neparedzēti – tik pēkšņi, ka man nebija pēdējā iespēja viņai ko teikt.
Pēc kāda laika es saņēmu vēstuli, kurā bija čeks par vakariņām, kuras vēl nebija notikušas. Un šim čekam bija pievienota zīmīte.
„Es samaksāju par šo rēķinu jau iepriekš. Es nebiju droša, ka pati varēšu ierasties, bet es samaksāju par diviem cilvēkiem – par tevi un tavu sieviņu.
Mīļais dēls, tu nezini, cik daudz man tas vakars nozīmēja.
Mīlu tevi! Mīlu tevi tik ļoti!”
Tajā brīdī es sapratu, kas svarīgs ir laiks. Un tas, ka šajā laikā mēs pasakām vārdus „Es mīlu tevi!”. Es vēlos sniegt saviem mīļajiem visu, ko viņi ir pelnījuši. Un viņi ir pelnījuši daudz. Bet visvairāk jau – mīlestību! Nekas dzīvē nav svarīgāks par ģimeni – par to es esmu pārliecināts.”