Reiz meita sūdzējās savas tēvam, ka viņas dzīve esot nožēlojama un viņa nezinot, kā lai dzīvo tālāk. Dzīve esot kļuvusi pārāk grūta, ikdienas cīņas šķitušas neuzvaramas. Šķita, ka, vienai problēmai pazūdot, tās vietā parādās cita.
Tēvs to dzirdēdams, ieveda meitu virtuvē. Viņš piepildīja trīs katlus ar ūdeni un novietoja uz uguns. Kad ūdens katlos sāka vārīties, viņš tajos ielika olas, kartupeļus un kafijas pupiņas – katru savā katlā.
Vīrs ļāva, lai katli vārās, nesacīdams ne vārda, kamēr meita nepacietīgi stāvēja pie viņa sāniem.
Pēc divdesmit minūtēm viņš noņēma katlus no uguns un ielika kartupeļus, olas un kafijas pupiņas traukos.
Drīz vien vīrietis pievērsās savai meitai un jautāja: „Mīļā meita, ko tu šeit redzi?”
„Redzu kartupeļus, olas un kafiju,” viņa aši atbildēja.
„Paskaties tuvāk,” teica tēvs. „Patausti kartupeļus.”
Meita tā izdarīja un teica, ka tie ir mīksti. Pēc tam, pataustījusi olas, viņa teica, ka tās ir cietas. Kad tēvs teica, lai meita noloba olu, viņa paklausīja un teica, ka nu tā ir mīksta. Tad tēvs teica, lai meita pagaršo kafiju. Pagaršodama kafiju, meitas sejā parādījās smaids.
„Tēvs, ko tas nozīmē,” meita jautāja.
„Kartupeļi, olas un kafijas pupiņas bija pakļauti vienam spēkam – ūdenim,” teica tēvs. „Tomēr katrs no tiem reaģēja citādāk. Kartupeļi, kas sākotnēji bija cieti, ūdenī kļuva mīksti un vāji, olas, kas bija trauslas, ūdens ietekmē kļuva cietas, tomēr iekšēji palika mīkstas. Bet kafijas pupiņas reaģēja citādāk – tās radīja kaut ko unikālu, jaunu, ko tādu, ko tu no tām negaidītu.”
„Kas esi tu,” tēvs jautāja… „Kad iespēja klauvē pie durvīm, kā tu uz to reaģē? Vai tu esi kartupelis, ola vai kafijas pupiņas.”