„Sveiki,
Es vēlos Jums pastāstīt stāstu par personu, kas ir bijusi mana dižākā dzīves iedvesma visus šos gadus.
Viņa ir – drīzāk jau bija, jo viņas vairs nav starp mums, mana vecmāmiņa. Viņa bija brīnišķīga sieviete, kura spējat ar savu mīlestību dziedēt un iepriecināt ikvienu. Bet ļaujiet man jums norādīt, ka viņas dzīve nebija kā medus maize. Viņa dzīvē piedzīvoja vairāk nekā jebkuram cilvēkam būt jāpiedzīvo.
Viņa bija vecākais bērns ģimenē. Viņas ģimene bija plaša – sešas māsas un viens brālis. Divi no šiem bērniem piedzima drīz vien pēc nākšanas pasaulē. Bet tikai divi no šiem bērniem ir dzīvi tagad, brīdī, kad es rakstu šo vēstuli.
16 gadu vecumā mana vecmāmiņa tika izdota pie vīra. Viņa bija otrā sieva kādam 40 gadus vecam vīrietim. Un diemžēl drīz vien viņas laulībai bija lemts pārtrūkt. Viņas laulātais vīrs nomira gadu pēc laulībām – tajā brīdi manai vecāmamma bija 17 gadi. Tomēr viņa nepalika pavisam viena. Vīram aizejot, viņa bija gaidībās ar savu pirmo dēlu. Bet liktenim patika ar manu vecmammu spēlēties ļauni. Dažus gadus pēc dēla dzimšanas, nāve bija ieradusies viņam pakaļ. Tādējādi 25 gadu vecumā viņa bija zaudējusi visu savu ģimeni.
Laiks spēja dziedēt brūces. Gadi gāja, un viņa satika manu vectēvu. Un dzīves skarbā pieredze bija likusi vecmāmiņai pievērsties mūsu visu audzināšanai pēc labākās sirdsapziņas un gribas. Tas bija iemesls, kādēļ viņa bija mīlētu un cienīta no visiem, mūsu ģimeni, protams, ieskaitot.
Pagājušajā gadā ap šo pašu laiku, es beidzot biju „sakārtojis” savas attiecības. Ar sakārtojis es domāju, es beidzot biju lūdzis savas mīļotās roku un viņa bija man teikusi „jā!”.
Neilgi pirms mūsu saderināšanās balles, vecmāmiņa bija nokritusi – tas bija noticis miegā. Viņas labā roka bija izmežģīta. Un ar to arī sākās visas problēmas. Ap to brīdi vecmāmiņa bija 83 gadus veca.
Mūsu saderināšanās ballē vecmāmiņa nebija laimīga. Ne jau tādēļ, ka viņa nepriecātos par manu laimi. Viņa priecājās par to, kā vēl! Bet viņu bija šokējusi realitāte, ka ne vienmēr viņa būs spējīga parūpēties pati par sevi.
Laiks gāja…
Bija palikušas dažas nedēļas līdz kāzām. Bet ap šo laiku viņu bija nomākusi depresija. Katru nakti vecmāmiņa modās, kliegdama, jo savos sapņos viņa redzēja nāvi, bailes, briesmas. Un visi šie sapņi vecmāmiņu ļoti satrauca. Bet tajā pašā laikā viņa ļoti, ļoti gribēja būt manās kāzās.
Mēs visi bijām pārliecināti, ka vecmāmiņa būs pirmā, kas dos man savu svētību. Bet dziļi sirdī mēs par to jutām šaubas.
Vecmāmiņa tika ievietota slimnīcā. Dienas gāja… Un katru šo dienu mēs lūdzāmies par viņu. Bet vienu dienu notika tas, par ko mēs bijām tik ļoti baidījušies. Vecmāmiņas vairs nebija.
Mans tēvs bija vecākais dēls, tādēļ viņam bija jāpievēršas pie attiecīgās procedūras. Bet mūsu ģimene viņu atturēja. Manas kāzas bija pēc nedēļas.
Kāzu dienā vecmāmiņas fotogrāfija bija manā un manas sievas priekšā. Man trūka vārdu… es biju šokēts un laimīgs vienlaikus! Es zināju, ka mana mīļotā vecmāmiņa būs ar mani vienā no svarīgākajām dienām, kas mani piemeklēs.”