“Kādu dienu divi cilvēki ienāca restorānā un drīz vien piesaistīja visu tur esošo cilvēku uzmanību. Tā bija vecāka gadu gājuma sieviete, kuru pavadīja viņas dēls. Sieviete bija diezgan vāja. Viņas rokas trīcēja un laiku pa laikam ēdiens nokrita zemē vai viņai klēpī.
Šī vecā sieviete kļuva par cilvēku aizkaitinājuma iemeslu. Bet viņas dēls centās ignorēt šo reakciju un turpināja rūpēties par savu māti.
Pēc vakariņām vīrietis palīdzēja sievietei piecelties, notīrīja viņu no ēdienu paliekām, sakārtoja viņas brilles un palīdzēja viņai tikt līdz dāmu istabai. Restorānā bija pilnīgs klusums – visi novēroja veco dāmu un viņas dēlu.
Vīrs samaksāja par vakariņām un devās uz durvju pusi, uzmanīgi turot savas mātes rokas. Kāds no cilvēkiem izsaucās: „Atvainojiet, man šķiet, ka jūs kaut ko aizmirsāt!”
Vīrs pārbaudīja visu, kas viņam bija un teica: „Nē, jūs kļūdāties. Es neko neesmu aizmirsis!”
Un šis cilvēks turpināja: „Nē, jūs nesaprotat! Jūs atstājāt mums visiem svarīgu mācību! Paldies jums par to!”
Restorānā bija kapa klusums. Daži no cilvēkiem nespēja aizturēt asaras. Sirdī viņi visi piekrita tam.”
Šis stāsts liek mums aizdomāties par mūsu attiecībām ar vecākiem, vecvecākiem. Dzīves raibumā, sociālā statusa un citu apstākļu dēļ, pārāk bieži mēs atstājam savus vecākus otrajā plānā. Bieži mēs baidāmies izskatīties muļķīgi citu acīs. Mēs negribam rūpēties par vājākajiem, jo tad varam izskatīties „slikti”.. Bet tā nav muļķība. Rūpes par citiem parāda mūsu sirds gaišumu!
Vecāki mums katram devuši svarīgāko dzīves dāvanu – dzīvību. Viņi par mums gādājuši, uztraukušies un priecājušies – atdevuši savas dzīves labākos gadus mums. Un tagad, kad viņi paši to nespēj – mūsu morālais pienākums ir palīdzēt, rūpēties un mīlēt viņus!