„Bija auksta ziemas diena pirms Ziemassvētkiem. Es devos uz baznīcu. Ieradies un izkāpis no savas mašīnas, es pamanīju, ka draudzes locekļi savādi sačukstējās, iedami gar baznīcas sienu.
Nokļūdams tuvāk, es pamanīju, ka kāds vīrs bija atspiedies pret sienu baznīcas durvju iekšpusē. Šķita, ka viņš tūlīt, tūlīt aizmigs šajā ziemas salā. Viņam mugurā bija vecs jo vecs mētelis, teju jau lupatās sabirzis, uzvilkts tā, ka vīra seja nebija saskatāma. Viņam kājās bija kurpes, kas šķita vecākas par pašu vīru – tās bija par mazu, ar daudziem caurumiem. Caur kurpēm bija saskatāma vīra āda un kāju pirksti.
Es pieņemu, ka vīrs ir bezpajumtnieks, turklāt arī aizmidzis, tādēļ es pagāju viņam garām, lai ieietu baznīcā. Mēs visi – draudzes locekļi – kādu laiku pavadījām savās lūgšanās, tad devāmies ieņemt vietas baznīcas solu rindās. Tikmēr kāds bija piecēlis vīru un izvedis viņu no baznīcas. Cilvēki sačukstējās un aprunāja, tomēr neviens neuzaicināja vīru ienākt iekšā – mani ieskaitot.
Mēs visi gaidījām mācītāju, lai viņš mums sniegtu Dieva vārdu un svētību, kad atvērās baznīcas durvis.
Iekšā ienāca vecais vīrs, kas bija gulējis pie baznīcas durvīm. Viņa galva bija noliekta. Cilvēki elsa un pūta, sačukstējās, aprunāja un nepatikā vieba sejas. Vīrs tomēr turpināja savu ceļu un, nonākdams ejas galā, novilka mēteli.
Mana sirds sažņaudzās…
Mūsu visu priekšā stāvēja mācītājs.
Viņš bija šis vīrs, kuru mēs uzskatījām par nožēlojamu. Vīrs, kuram sava lepnuma dēļ nepiedāvājām palīdzību. Vīrs, kuru izmetām uz ielas ziemas salā, lai savā lepnībā nodotos „kaut kam augstākam”…
Mācītājs paņēma savās rokās Bībeli un teica: „Draudze, es pieņemu, ka man jums nav jāskaidro, par ko es šodien vēlos runāt…”
Un viņš sāka dziedāt: „Ja es varu palīdzēt kādam, kad redzu viņu nelaimē, ja es varu uzmundrināt kādu – viņa nelaimē –, ja es varu palīdzēt ar laipnu vārdu vai palīdzīgu roku, es nedzīvošu tukšu dzīvi.”
Stāsta morāle:
Tavi darbi parādīs, kāds cilvēks tu esi.
Tava ticība vai vārdi ir tukši, līdz neesi tos piepildījis ar savu rīcību.
Tieši šī divkosība man ticīgajos riebj