„Ikviens daudzdzīvokļu kompleksā zināja, kas ir Tontons. Tontons bija ielas kaķis. Un Tontons mīlēja trīs lietas: kaušanos, ēšanu no miskastēm un, ja varu tā teikt, mīlestību.
Šo trīs lietu kombinācijai bija spēcīga ietekme uz Tontonu. Šķiet, ka stāsts jāsāk jau ar to, ka Tontonam bija tikai viena actiņa – otras vietā bija nepievilcīgs caurums. Iespējams, ka aci runcis bija zaudējis kādā kautiņā pirms vairākiem gadiem. Arī vienas auss galiņš bija noplēsts, bet viena no priekšējām ķepām acīmredzami bija bijusi lauzta – tā bija deformēta. Šis defekts radīja Tontona iespaidu – tas bija raksturīgs tikai viņam. Arī viņa aste vairs nebija nosaucama par asti – tā bija īsa, šķietami norauta vai pat nogriezta.
Tontons bija tipiskais mājas kaķis – pelēcīgi strīpains. Tikai daži balti pleķi sedza viņa galvu un dibengalu. Bet cilvēki, ieraudzīdami Tontonu, visi kā viens iesaucās: „Tas nu gan ir viens neglīts kaķis!”
Visi bērni bija brīdināti nepieskarties Tontonam, pieaugušie meta viņam ar akmeņiem, kliedza uz viņu, kad tas vēlējās ieiet mājās, spieda ķepas durvīs, kas viņš nedevās prom.
Bet Tontonam vienmēr bija viena un tā pati reakcija. Ja tu izvēlētos viņu ignorēt, viņš lietus gāzē stāvētu pie tavām durvīm, līdz tu pārdomātu. Ja tu mestu viņam ar akmeņiem, viņš gluži kā atvainodamies par savu izskatu, glaustos tev pie kājām, lūgdams piedošanu un mīlestību. Redzēdams bērnus, Tontons skrietu pie viņiem, glauzdamies pie viņu rokām, kājām, cenšoties ielīst klēpī vai vienkārši esot tuvumā. Un, ja tu viņu paņemtu klēpī, viņš gluži vai pieliptu tev, cenšoties pieskarties visam, kas ir tavs – kaklarotai, auskariem, kreklam vai somai. Viņš pat censtos piezīsties tavai ausij! Tontonts bija viens no neglītākajiem kaķiem, kādu tu būtu redzējis, bet arī viens no sirsnīgākajiem un mīlestību alkstošākajiem.
Kādu dienu Tontons savā mīlestībā gribēja dalīties ar kaimiņu suņiem. Bet tie uz viņa mīlestības izpausmēm nereaģēja pārāk labi. No sava dzīvokļa es varēju dzirdēt Tontona kliedzienus. Es skrēju, cik vien ātri spēju, palīgā. Bet tad, kad es nokļuvu pie viņa, bija jau par vēlu. Es redzēju, ka Tontona dzīvība izdziest – un tas ir tikai minūšu jautājums, kad viņš vairs nebūs starp mums.
Tontons gulēja tumšā asiņu peļķē. Viņa pakaļējās un priekšējās ķepiņas nedabiski raustījās. Es viņu pacēlu, lai aiznestu uz māju. Es dzirdēju viņu elsojam un pūšam, cenšoties ieelpot dzīvību. Viņam sāpēja, viņam noteikti sāpēja tik ļoti.
Bet tas es sajutu jau pazīstamās sajūtas – Tontons centās nolaizīt manu ausi. Es pievilku viņu tuvāk. Viņš glaudās gar manu roku, tad viņš pagrieza pret mani savu vienīgo actiņu un es dzirdēju – viņš murrāja. Klusi, vāji, bet viņš murrāja. Pat visbriesmīgākajās sāpēs šis kaķis lūdza mīlestību, varbūt arī līdzjūtību.
Tajā brīdī es domāju, ka Tontons ir pats skaistākais kaķis, kādu esmu redzējusi. Mīlošākā radība, kāda var eksistēt. Nekad dzīvē viņš nebija centies man nodarīt pāri, ieskrāpēt vai iekost. Tontons vienkārši skatījās man acīs, uzticēdamies man, ka es spēšu likt viņa sāpēm izzust.
Tontons nomira manās rokās, pirms vēl es paspēju nokļūt savā dzīvoklī. Bet vēl pēc tam es ilgi sēdēju pie viņa, domādama, cik gan brīnišķīgs garā bija Tontons. Tas man lika aizdomāties par dvēseles skaistumu. Tontons man iemācīja līdzjūtību – ko tādu, ko tūkstoš grāmatas un lekcijas, sarunu šovi un speciālisti nespētu sniegt nevienam.”