Viena no pirmajām lietām, ko iemīlēju savā sievā, bija viņas spēju rūpēties par citiem. Viņa ir fenomenāla ar bērniem! Bet es – es nekad neesmu bijis drošs par savu spēju būt par tēvu. To visu dīvainā kārtā papildina fakts, ka mums nevarēja būt bērni. Un tas ātri vien izzudināja visu romantiku attiecībās. Tāpēc pēc gadiem attiecībās mēs nolēmām adoptēt.
Adopcija šķita kā kaut kas obligāts. Bet man nešķita, ka es spēšu būt tēvs, kāds bērnam nepieciešams. Vienīgo lielisko tēvu, kuru es pazinu, zaudēju jau bērnam, tādēļ man likās, ka viss, ko spēšu bērnam sniegt, būs tās pašas zaudējuma sāpes, kuras viņš kādreiz, pieaugot piedzīvos.
Pēc diviem gariem gadiem mēs bijām izturējuši visus pārbaudījumus un beidzot pie mums ieradās mūsu dēlēns. Viņš bija piedzīvojis pārāk daudz savā vecumā – piedzimstot, viņa organisms nefunkcionēja pietiekami, tādēļ puisēns vairākus mēnešus bija pieslēgts pie sistēmas.
Es jutos kā tēvs, bet es nejutos kā vīrs. Mums vairs nebija sievas – vīra attiecības. Mēs bijām tikai vecāki. Un ar laiku šī problēma veidoja jaunas problēmas – mums bija atšķirīgas idejas par to, kā jāaudzina bērni. Viņa vēlas dēlam sniegt visu, es vēlos to pašu, tikai ar zināmiem noteikumiem un robežām.
Man nav skaidra vīzija nākotnei. Es neesmu perfekts tēvs, bet esmu mīlošs un gādīgs. Un par visu vairāk – es ļoti, ļoti mīlu mūsu dēlu. Diemžēl es neredzu sevi kā mīlošu un gādīgu vīru un es nevaru teikt, ka ļoti, ļoti mīlu savu sievu. Labi, būtu melots, es viņu mīlu, bet reizēm tik ļoti nevēlos savā tuvumā. Un zinu, ka kādā brīdi man vienkārši pietiks.
Ja mēs būtu tikai divi – es un man sieva – es jau būtu prom. Bet es nespēju viņam atņemt ģimeni – jau otro reizi.
Es neesmu perfekts. Un mana dzīve nav perfekta.
Es esmu cilvēks, kas apmaldījies dzīvē.