Slimnīca. Vakars. Ārsts, steigdamies, devās uz savu kabinetu. Viņš bija saņēmis zvanu no slimnīcas. Bija nepieciešama steidzama un neatliekama operācija. Pārģērbies, viņš taisnā ceļā devās uz savu kabinetu.
Nokļuvis pie operāciju zāles gaiteņa, viņš pamanīja tēvu, kas jau gaidīja ārstu.
Ieraudzījis ārstu, tēvs sāka kliegt: „Kur jūs bijāt tik ilgi? Vai nesaprotat, ka mana dēla dzīvība ir briesmās? Vai jums vispār nav nekāda pienākuma apziņa?”
Ārsts pasmaidīja un teica: „Atvainojiet, ka nebiju slimnīcā. Es ierados tik ātri, cik varēju. Bet tagad, es gribu, lai jūs nomierinātos, jo man ir jādara mans darbs…”
„Lai es nomierinos? Vai jūs spētu būt mierīgs, ja jūsu dēls būtu šajā istabā? Ja jūsu dēls tagad būtu nāves briesmās, cik gan mierīgs jūs būtu,” satraukties tēvs kliedza. „Sniegt padomus, kad pašus mūs nekas neuztrauc, tas gan ir viegli,” tēvs aizkaitināti nošņāca.
Operācija bija ilga un smaga. Pēc vairāk stundām ārsts no operāciju zāles iznāca laimīgs un teica: „Jūsu dēls ir izglābts.” Nesagaidīdams tēva atbildi, ārsts devās prom, nosacīdams: „Ja jums ir kādi jautājumi, vērsieties pie māsiņām!” Un viņš aizskrēja.
„Kādēļ viņš ir tik iedomīgs,” jautāja izglābtā puiša tēvs.
Māsiņa atbildēja, asarām ritot pār viņas vaigiem: „Viņa dēls vakar nomira, cietis auto avārijā. Viņš bija ar savu ģimeni, kad mēs zvanījām un informējām par jūsu dēla traumu… Tagad, izglābis jūsu dēla dzīvību, viņš devās apglabāt savu…”
STĀSTA MORĀLE:
Netiesā cilvēkus par viņu rīcību. Tu nekad nezini, ko viņi ir piedzīvojuši un kādām grūtībām gājuši cauri.