“Zēns, kas reiz lūdza glāzi ūdens, bet saņēma ko vairāk… ”

Reiz kāds nabadzīgs zēns devās no mājas uz māju, lai pārdotu preces, lai nodrošinātu sevi mācību laikā. Viņam kabatā bija palikusi vien viena monēta, bet viņš bija ļoti izsalcis.

Viņš nolēma, ka pārkāps savam lepnumam un palūgs nākamajā mājā, pie kuras klauvēs, mazu un pieticīgu maltīti. Tomēr, piezvanījis pie durvīm, viņš sajuta kauna sajūtu sevī. Kad jauna sieviete atvēra durvis, zēns sakautrējās un maltītes vietā palūdza viņai glāzi ūdens.

Sieviete nodomāja, ka zēns izskatās vārgs un izsalcis, tādēļ atnesa viņam lielu glāzi svaiga piena. Viņš to izdzēra – lēni un ar baudu. Pēc tam zēns jautāja jaunajai sievietei: „Cik es esmu jums parādā?”

Sieviete laipni atbildēja: „Tu man neesi parādā neko. Māte mani allaž mācījusi nepieņemt naudu par labsirdīgu rīcību.”

Viņš atbildēja: „Es pateicos jums no visas sirds… patiešām!”

Kad jaunais zēns devās prom, viņš jutās ne vien fiziski stiprāks, bet arī viņa ticība labajam cilvēkos bija atgriezusies. Vēl pirms šī brīža, zēns bija gatavs padoties.

Pēc pāris gadiem šī pati sieviete, kas reiz zēnam bija dāvājusi glāzi piena, kļuva ļoti slima. Vietējie ārsti bija apjukuši, nezinādami, kā viņai palīdzēt, tādēļ tie nosūtīja sievieti uz citu slimnīcu.

Šajā pašā slimnīcā strādāja arī zēns, tas pats, kas reiz bija pie durvīm lūdzis gabaliņu maizes. Kad viņš uzzināja par jauno pacienti, pilsētu, no kuras viņa nākusi, viņa acis piepildījās degsmes. Zēns vēlējās sievietei palīdzēt, lai arī ko tas prasītu.

Iegājis palātā, viņš sievieti atpazina no pirmā acu skatiena. No šī paša brīža viņš centās nodrošināt labāko iespējamo aprūpi, ko bija pelnījusi viņa agrākā labdare.

Dienas un nedēļas pagāja. Sieviete sāka justies labāk.

Pēc pāris nedēļām, kad sieviete bija gatava doties prom, viņa saņēma čeku par slimnīcas izdevumiem. Drebošām rokām viņa vēra vaļā aploksni…

Uz vēstuļu papīra bija rakstīts:

„Rēķins samaksāts ar glāzi piena.

Zēns, kas reiz lūdza glāzi ūdens, bet saņēma ko vairāk –

rūpes un gādību. ”