1.Šodien es parkā novēroju sievieti ar diviem suņiem. Vienam no šiem suņiem trūka kāja, bet dīvainā kārtā abi suņi kliboja, kaut otrs bija acīmredzami vesels. Sievietes drīz vien apsēdās man blakus, un es pajautāju viņai, kādēļ viņas mīluļi tā uzvedās. Sieviete iesmējās un paskaidroja, ka ievainotais suns zaudējis kāju suņu cīņās. Drīz vien sieviete viņu adoptējusi, vēlēdamās sniegt labākas mājas. „Viņš mēdz atdarināt sava ievainotā drauga uzvedību, lai viņš nejustos tik viens un atšķirīgs…”
2.Šodien es vēroju, kā labākais students sniedza uzrunu, beidzot universitāti. Pēc uzrunas viņš pienāca pie manis, apskāva mani tik cieši, cik spēja un ar asarām acīs pateica: „Paldies tev, ka adoptēji mani, paldies, ka kļuvi par lielāko iedvesmu un labāko tēvu, kādu jebkurš varētu vēlēties.”
3.Šodien, spēlēdamies ar savu divus gadus veco meitiņu, nogurdams, izlikos, ka guļu. Drīz vien viņa mani apsedza ar segu, piesedza un noglāstīja manu muguriņu, noskūpstīja uz vaiga – tieši tā, kā es to daru ik vakaru. Tas, kādu priekšstatu sniedzam saviem bērniem, veido to, kā viņi attieksies pret citiem.
4.Šodien es devos ciemos pie sava drauga. Teju stundu nogaidījusi pie durvīm, devos atpakaļ mājup. Dusmīga devos iekšā. Dzirdēju smieklus no viesistabas. Mans depresīvais brālis, kas nebija smaidījis vairāk nekā mēnesi, aizrautīgi smējās, skatīdamies video. Mans puisis sēdēja viņam blakus, turēdams datoru. Mēs bijām pārpratuši tikšanās vietu, bet, redzēdama, kā viņš ļauj manam brālim justies laimīgam, man bija vienalga par to. Es vienkārši biju laimīga par saviem mīļajiem..
5.Šodien brālis mani atveda līdz mājām un pirms šķiršanās teica, lai rūpējos par sevi. Es pavirši atbildēju: „Protams, kā jau vienmēr!” Bet viņš turpināja: „Es runāju nopietni! Tu man esi ļoti svarīga! Rūpējies par sevi! Mīli sevi! Tu nesaproti, cik ļoti man esi vajadzīga.. tu esi pati labākā māsa..”