Sveiki,
Mani sauc Ričards Jonsons, un es esmu vientuļais tēvs bezgala skaistai meitenei vārdā Parsafone. Viņas māte pameta mūs dažus mēnešus pēc Parsafones piedzimšanas. Mēs vēl joprojām nezinām, kādēļ tieši viņa tā darīja, bet mums ir aizdomas, ka pie vainas bija pēc dzemdību depresiju un tās izpausmes.
Pirmās nedēļas mēs bijām tikai divi vien. Viss šķita tik savādi. Es biju uztraukts un nervozs par pašu domu par tēva lomu, bet vientuļā tēva loma – tas ir kas tāds, ko es negaidīju! Un es nebiju drošs, vai spēšu to paveikt.
Līdz šim esmu izlasījis teju ikvienu grāmatu, kas paredzēta jaunajiem vecākiem un esmu pavadījis neskaitāmas stundas, skatoties Youtube video pamācības – sākot jau ar to, kā pīt bizes, beidzot ar to, kā lakot nagus un kā cīnīties ar dusmīgu pusaudzi. Ar laiku es sāku visu uzlūkot citādāk, uzmanīgāk, un sapratu, ka pasaulē ir citi tēvi – tādi paši kā es. Un tieši šī informācija kļuva par lielu iedvesmu un spēka devu, lai es turpinātu to, kas iesākts. Es mēdzu lasīt stāstus par drosmīgiem vientuļajiem tēviem, par viņu cīņām un grūtībām. Un tas mani ļoti, ļoti iedvesmo.
Mēs abi – es un Parsafone – šodien esam ļoti laimīgi. Mēs abi augam, mācāmies. Nu viņa jau ir 10 mēnešus veca, laimīga un daiļa princese. Laiku pa laikam es pat saņemu lūgumos no draugiem par to, kā labāk īstenot bērnu audzināšanu un aprūpēšanu.
Mēs kopā esam nogājuši garu un sarežģītu ceļu. Un mums garš ceļš ejams. Bet svarīgi ir tas, ka mēs to iesim kopā un būsim viens otram tad, kad tas būs nepieciešams.
Iedvesmu un sveicienus sūtot,
Parsafone un Ričards.
Mazliet pārsteidza un radīja mazu smīnu!
Es te pat LV jau vairāk kā 5 gadus it kā saucos vientuļais tēvs! Par tādu kļuvu,kad dēlam vēl bija nedaudz līdz 3 gaudu vecumam! Tas notika apmēram nedēļu pirms viņam bija jāsāk iet pirmo gadu bērnudārzā!
Nu jau vairāk kā 5 notikumiem bagāti gadi! Esmu lepns par savu izvēli! Zinu kā ir mēģināt gulēt, kad dēliņš ir slims, censties saklausīt vai viņš vēl elpo, daudz un dažādi satraukuma mirkļi!
Zinu kā tas ir, ka sava dzīve jāpakārto bērnam, viņa vajadzībām, zinu kā plānot savu dienu, lai pietiekami veltītu laiku dēlam!
Bet enerģiju visam tam gūstu no dēla smaida, tiem brīžiem, kad viņš mani samīļo!
Tāls ceļš mums vēl priekšā: skola, pusaudža gadi un mūsu abu kopīgie vaļasprieki, kuros dēļ grib iesaistīties aizvien vairāk!
Zinu, ka esmu paraugs viņam, topošajam vīrietim, viņš vienmēr zinās, ka pat vīrietis viens var uzaudzināt bērnu!
Un, lai gan dzīvoju mazpilsētā, es te tāds neesmu vienīgais tētis! Mūsu ir daudz!
Tas kā uz to skatās sabiedrība? Tas neuztrauc, jo daudz svarīgāk ir, lai mazais cilvēks uzaug ar veselīgu domāšanu par ne tik patīkamiem procesiem dzīvē!
Mēs cīnāmies un mēs uzvarēsim!