- Pārstāj būt upuris.
Ja tu nēsā sev līdzi pagātnes sāpes, tu identificē sevi kā upuri. Tu tici, ka tev kaut kas ticis nodarīts un, ja tā nebūtu bijis, tu šobrīd justos pilnīgi labi.
Taču patiesība ir šāda: kas noticis, noticis. Tava attieksme pret to ir pilnībā atkarīga no tevis. Patiesi: ciešanas ir izvēle. Tu vari izvēlēties vainot apkārtējo pasauli, būt upuris un turpināt justies slikti. Vai arī tu vari koncentrēties uz savu mieru un laimi.
Pārstāj raizēties par citiem cilvēkiem – ko viņi izdarījuši vai ko, tavuprāt, ir pelnījuši. Tā vietā atver savu sirdi jauniem iespaidiem un priekam.
- Pārstāj gaidīt, kad kāds tev atvainosies.
Tev nav vajadzīga citu atvainošanās. Vēlme pēc tās pakļauj tavu labsajūtu kaut kam, ko tu nespēj kontrolēt, un piespiež tevi gaidīt – gaidīt atvainošanos, gaidīt laimi.
Vienīgais, kas tev nepieciešams – nolemt, ka būsi mierā ar visu. Tad nāks sapratne, kā rīkoties tālāk.
- Izproti, kā tu baro savas sāpes.
Ieskaties savā iekšējā pasaulē un mēģini saprast, kā tu pats/i pastiprini sajūtas, ko rada tavas nelaimīgās atmiņas un sāpīgās emocijas. Jā, šīs atmiņas vienkārši uzpeld prātā un emocijas vienkārši parādās. Bet tu vari arī izvēlēties nepievērst tām uzmanību.
Kad pamani, ka tevi savā varā pārņem vecas atmiņas un emocijas, nebaro tās, ļauj tām izplūst cauri tavam prātam bez sevišķas uzmanības pievēršanas. Tā vietā orientē savu uzmanību uz pieredzēm, kas dāvā mieru un prieku.
- Uzlabo viedokli par sevi.
Tu neesi tik ierobežots un salauzts, kā tev šķiet. Aiz visām vecajām sāpēm, tevī mīt spēks, skaistums un atvērtība visam labajam, kas vēl ienāks tavā dzīvē. Apzinies to!
Avots: mindbodygreen.com