„Bija lietaina diena. Viņš zvanīja saviem vecākiem.
„Mammu, tēti, es beidzot dodos mājup. Bet man ir kāds lūgums. Man ir draugs un es vēlētos viņu uzaicināt doties mājup kopā ar mani,” teica kareivis.
„Protams, mēs priecātos ar viņu iepazīties,” atbildēja vecāki.”
Kareivis turpināja: „Bet jums kaut kas ir jāzina – viņš tika smagi ievainots kaujā. Viņš uzkāpa uz mīnas, kā rezultātā viņš zaudēja gan roku, gan kāju. Viņam nav citur kur iet, tādēļ es vēlos, lai viņš nāk dzīvot pie mums.”
„Man ļoti žēl to dzirdēt, bet varbūt mēs varam viņam atrast citu vietu, kur dzīvot,” jautāja māte.
„Nē, mammu, viņam ir jādzīvo ar mums,” teica kareivis.
„Dēls,” teica tēvs, ”Tu nesaproti, ko tu mums lūdz. Kāds ar tādām grūtībām un traucējumiem būtu pārāk liels apgrūtinājums mums. Mums pašiem ir savas dzīves, kuras vēlamies izbaudīt, un mēs nevaram ļaut kādam tā vienkārši tajās ienākt un atņemt mums visu labo un patīkamo. Es domāju, ka tev vienkārši ir jābrauc mājās un jāaizmirst par šo puisi uz visiem laikiem. Viņš atradīs pats savu veidu, kā izdzīvot šajā pasaulē.”
Tajā brīdī dēls pārtrauca sarunu.
Vecāki vairs nedzirdēja neko no viņa.
Pēc pāris dienām viņi saņēma zvanu no policijas. Šis zvans pavēstīja, ka viņu dēls ir nomiris, nokrītot no augtas ēkas. Policija uzskatīja, ka tā bijusi pašnāvība.
Šausmu pārņemtie vecāki devās uz pilsētu, no kuras šis zvans bija saņemts, lai identificētu sava dēla līķi. Tas patiesi bija viņu dēls – viņi to atpazina. Bet ar šausmām viņi atklāja vēl kaut ko – viņu dēlam trūka viena kāja un viena roka, zaudētas kaujas laukā, uzkāpjot uz mīnas.