Skaudība nepieder cilvēka labākajām īpašībām. Visi to zina, bet tajā pašā laikā reti kuram paveicies izvairīties no tās asajiem dūrieniem.
Tā var piemist cilvēkiem neatkarīgi no dzimuma, temperamenta, rakstura un vecuma. Kāpēc cilvēki skauž cits citu? Un – vai tas ir labi vai slikti?
Skaudība liecina par cilvēka nespēju saskatīt savas dzīves vērtības un priecāties par tām. Tā indivīdam liedz izbaudīt savu dzīvi, jo viņš ir pilnībā nodevies citu dzīvei. Skauģis reizēm pat neapzinās, kas īsti sagandē viņa paša dzīvi. Šīs jūtas ir ļaunas, turklāt, reiz ieperinājušās, tās vairs neatkāpjas un pamazām vien spēj sagandēt gan dvēseli, gan miesu.
Tostarp valstīs, kur nostiprinājusies kristīgā kultūra un kur pat neticīgie cilvēki ir kaut ko dzirdējuši par nāves grēkiem, vairākums ļaužu zina, ka tieši šīs – skaudības jūtas – ir aizliegtas. “Kalna sprediķī”, brīnišķīgā cilvēku sabiedrības likumu kopojumā, sacīts, ka “nevajag iekārot ne sava tuvākā sievu, ne mūli”. Proti – neskaud, neskaud, bet samierinies ar to, kas tev pieder.
Kas man ir vajadzīgs, tas man ir. Bet kā nav, to arī nevajag. Tā nav pieticības sludināšana: tā ir savas dzīves vērtības apzināšanās.
Kā neiekrist skaudības lamatās un ko darīt, ja tā tomēr gadījies, lasi nākamajā lapā!