Skaudības lamatas
Brīžiem mēs nesaprotam, kas īsti esam un kāpēc esam nākuši šajā pasaulē. Turklāt nereti nevēlamies arī saskatīt un saprast savas personības stiprās puses un tās attīstīt.
Mēs ierodamies pasaulē, kas pastāvējusi jau pirms mums, un maz ko tajā iespējams izmainīt. Taču mainīt sevi var katrs. Skauģis to nesaprot. Tāpat kā nesaprot to, ka pasaulē viss ir nosacīts – arī tā labklājība, ko viņš noskauž citam. Kāds senais gudrais sacījis: “Kad tu prāto, cik cilvēku tev ir priekšā, atskaties un palūkojies, cik ir aiz muguras.”
Protams, skaudība ir viens no daudzinātā nepilnvērtības kompleksa komponentiem. Cilvēkam mēdz būt daudz vēlmju, un dažas no tām ir ļoti svarīgas un stipras. Tad kādā brīdī viņš apzinās, ka pati ilgotākā no tām nav sasniedzama: vai nu spēju nepietiek, vai arī slinkums traucē, vai situācija nav labvēlīga, bet varbūt liktenis viņam vispār paredzējis ko citu. Tajā pašā laikā atrodas kāds, kurš viņa loloto sapni īsteno. Žēl? Iespējams. Taču gudram cilvēkam jāspēj vadīt un valdīt savas vēlmes un neskaust to, kurš izrādījies veiksmīgāks.
Apskaust var par itin visu. Sievietes spēj skaust pat tādus sadzīves sīkumus kā frizūra, modernas kurpes, kosmētika, nemaz jau nerunājot par smalko un delikāto jūtu, mīlestības un laulības sfēru, par pretējā dzimuma pārstāvju uzmanības apliecinājumiem. Savukārt vīriešu kārtas pārstāvji jūtīgāk reaģē uz draugu un paziņu karjeras lidojumiem, materiālo labklājību un sabiedrisko stāvokli.
Skaudība ir ieradums, ko grūti novērst, jo tā dod ērtu iespēju attaisnot savu kūtrumu un bezdarbību, ļaujot viegli izskaidrot savas neveiksmes un vilšanās.
Cik zināms, skaudība vēl nevienu nav padarījusi laimīgāku, labāku, stiprāku. Toties zināms, ka skauģi būtībā ir dziļi nelaimīgi cilvēki. Un pat īslaicīgs pārsvars, kas izpaužas asās piezīmēs, apskaustās personas vai panākumu noniecinājumā, pēc tam skauģa dvēselē atgriežas kā melni plankumi. Patiesībā tā cilvēka dzīvē, kam skauģis nevēl neko labu, nekas slikts nenotiek: tāds pats skaists kažoks vienai draudzenei, tāds pats mīlošs draugs otrai, tikpat lieliski bērni trešajai, veiksmīga karjera ceturtajai un tā tālāk. Bet kāds ir skauģa guvums?
Skaudības dziļās saknes
Nenoliedzami skaudība ir ļoti stipras jūtas. Lai arī vēsture nav pierādījusi, ka Saljēri būtu noindējis Mocartu, tomēr literatūrā šī situācija daudzkārt aprakstīta. Saljēri bija ļoti pazīstams, atzīts un bagāts komponists, ko lutinājuši tālaika pasaules vareno uzmanības apliecinājumi. Mocartam turpretī nepiederēja nekas, viņam pat nebija pienācīgas frakas. Viņš arī nebija tik populārs. Tomēr Mocartam bija dots talants sacerēt tautai patiesi tuvu un saprotamu mūziku, nevis to tikai konstruēt. Vai gan ikviens no mums dzīvē nav saskāries ar situāciju, kad kāds apskauž to, ko nav iespējams nopirkt par naudu.
Kādas lepnas augstskolas profesors, dažādu goda titulu vainagots, pats to neapzinādamies, sāka apskaust studentu noplukušā žaketītē. Un tikai tāpēc, ka apzinājās – puiša spriedumu līmenis, viņa atjautība un reakcija bija tāda, kādu viņš, profesors, vairs nekad nesasniegs. Profesors sāka puisi tik ļoti neieredzēt, ka lika viņam tikai sliktas atzīmes. Rezultātā studentu no augstskolas atskaitīja par nesekmību. Pēc kāda laika viņš iestājās citā augstskolā un kādā prestižā starptautiskā konkursā ieguva pirmo prēmiju. Turklāt savā konkursa darbā viņš apstrīdēja minētā profesora idejas. Liktenim bija labpaticies, lai profesors būtu konkursa žūrijas loceklis. Sava kādreizējā studenta uzvārdu viņš jau bija aizmirsis, bet pasniegt prēmiju nācās tieši viņam. Tajā pašā naktī profesoru ķēra infarkts.
Tās pašas skaudības dēļ…
Senie filozofi Dekarts un Spinoza vienprātīgi apgalvoja, ka skaudība ir sērga, ļaunums, kas cilvēku saēd no iekšienes. Mūsdienās tikai retais nav dzirdējis anekdoti: “Kaimiņam nosprāga govs. Šķiet, kāda man gar to daļa? Tomēr – patīkami…”
Nelaimīgie skauģi
Un tomēr – no kurienes rodas skaudība? Mūsdienu psihologi skaudību uzskata par vienu no tām emocijām, kas atspoguļo attiecības starp motīviem jeb cilvēka vajadzībām un panākumiem to īstenošanā. Skaudība nozīmē situāciju vērtējumu, salīdzinājumu, analīzi. Protams, skauģa smadzenēs tas viss notiek zibenīgi – kad viņš saskata atšķirību starp sevi un to, kurš kļuvis par viņa negatīvo emociju objektu. Šāda salīdzinājuma rezultātā cilvēks pārdzīvo nevienlīdzību ar savu iedomāto sāncensi, tāpēc asi reaģē uz “pārinodarījumu”, kaut gan skaudības objekts parasti nemaz nav vainojams skauģa neveiksmēs.
Skaudīgi cilvēki koncentrē uzmanību uz to, kas ir citiem. Šīs jūtas baro un uztur pašas sevi. Vienmēr atradīsies kāds skaistāks, veiksmīgāks, bagātāks – vienkārši laimīgāks. Taču reiz dvēselē ielaista, skaudība tur iemājo uz ilgu laiku.
Nenoliedzami, viss sākas jau bērnībā. Dažreiz – sacensībā starp brāļiem vai māsām, vienaudžiem. Sākotnēji tā var būt normāla konkurence, vēlme neatpalikt, nebūt sliktākam par pārējiem. Taču pēc tam bērns, nesaņēmis to, kas pieejams otram, pamazām sāk izjust nepatiku pret veiksmīgāko. Pievērsiet uzmanību tam, ko bērns emociju uzplūdā izkliedz rotaļu biedram: “Tas nav godīgi!” Un tas nozīmē: “Arī es vēlos to pašu, ko esi saņēmis tu.”
Kļuvuši pieauguši, skauģi nereti sev piešķir mocekļa oreolu. It kā viņi ciestu no svelošas netaisnības izjūtas, mēģinādami vainu uzvelt veiksmīgākajam. Likdami citiem justies vainīgiem, viņi sevi iztēlojas par taisnīguma atjaunotājiem pasaulē.
Skaudības krāsas
Ikdienā cilvēki skaudību iedala melnajā un baltajā. Taču folklorā nereti sastopams apzīmējums, ka kāds no skaudības kļuvis zaļš. Ķīnā skaudību sauc par sarkano acu slimību. Latīniski šo negatīvo emociju apzīmē tāpat kā zilo krāsu. Jāatzīst, neviens no minētajiem toņiem neatbilst veselīgai cilvēka sejas krāsai. Tomēr visbiežāk skaudība tiek saukta par balto vai melno, un tiek uzskatīts, ka pirmā ir labāka par otro. Ar ko tās atšķiras?
Neapskaudiet visu pasauli…
Šai smagajai izjūtai pievienojas arī bezkrāsainā skaudība, ar kuri daudzi no mums sastopas jo bieži – tā izpaužas mēlnesībā un aprunāšanā. Piemēram, kaimiņš nopircis jaunu auto. “Skaidrs, ka apzadzies!” viedoklis jau ir izdarīts. “Vispār nav saprotams, par kādu naudu viņš sācis savu biznesu…” Tā papļāpājam, patenkojam un izšķiramies. Bet kaimiņš dzīvo laimīgs tālāk, pat nenojauzdams, ka ticis aprunāts. Tāda ir bezkrāsainā skaudība.
Toties melnā – tā ir visai kareivīga. Tā aicina uz “varoņdarbiem” gan atsevišķus cilvēkus, gan tautas, pārvēršoties karos un revolūcijās, kautiņos, grautiņos un līdzīgās aktivitātēs. Tomēr arī melnās skaudības pamatā ir impulss, piemēram, konkurenta panākumi darījumā, kas skauģim ir neparasti svarīgi.
Baltā skaudība – ceļš uz panākumiem?
Šis termins acīmredzot ieviests, lai sekmīgi īstenotai skaudībai piešķirtu kaut nedaudz labskanīguma. It kā, teiksim, labais skauģis kādu sākumā apskaudis, bet tad pielicis visas pūles un arī pats kļuvis par veiksminieku. Taču tas ne vienmēr tā ir. Citkārt skauģis izmanto ellišķīgu izdomu, lai iegūtu savas skaudības objekta vietu (darbā, karjerā, sabiedrībā). Un ar izdomu arī skaudību var ietērpt, kādas krāsas drānās vien labpatīkas…
Garas kājas vai gudra galva?
Kā jau minēts, skaudības pirmcēloņi ir apstāklī, ka cilvēks neizprot savu sūtību, neapzinās savas spējas. Citkārt pietiek uz sevi paraudzīties citu acīm, lai pamanītu kaut ko tik vērtīgu, par ko tas otrs, pret kuru izjusta skaudība, pat sapņot nevar. Piemēram, maza auguma un ne visai slaida meitene skauž garkājainu slaidu draudzeni. Jā, viņa nekad nespēs kļūt tik pievilcīga ārēji, taču garkājainā būtne, iespējams, nespēs viņai līdzināties prāta asumā un reakcijas ātrumā. Vajag tikai palūkoties uz realitāti citām acīm, un skaudība vairs tik sāpīgi nedzels. Vienmēr atradīsies kāds, kam piederēs vairāk nekā tev. Un kas par to?! Kad cilvēks fokusējies pats uz sevi, viņš nodarbojas ar pašrealizāciju. Un tikai tas viņam piešķir patiesu apmierinājumu.
Pote pret skaudību
Paņēmieni cīņā pret skaudību atkarīgi ne tikai no vēlēšanās vai cilvēka personīgajām īpašībām, bet arī sabiedrisko attiecību sistēmas. Mēs ieejam tādā laikmetā, kad ir ļoti daudz iespēju savu spēju īstenošanai. Tomēr arvien der atcerēties, ka pasauli mainīt ir daudz grūtāk nekā mainīties pašam. Parasti izvēlētajā nozarē panākumus sasniedz nevis tas, kas bijis norūpējies par citu līdzgaitnieku sasniegumiem, bet tas, kurš pats mērķtiecīgi virzījies uz noteikto mērķi. Šim cilvēkam vienkārši neatliek laika vērot un vērtēt apkārtējos.
Kad ilgdzīvotājiem mēdz jautāt, kā viņi pratuši nodzīvot tik garu un raženu mūžu, daudzi atbild: “Es nekad nevienu neesmu apskaudis.”